Citāts

VALPURĢU NAKTS...

 

Ģermāņu un skandināvu mitoloģijā Valpurģu nakts tika svinēta kā mēness svētki pirmajā pilnmēness naktī starp pavasara un vasaras saulgriežiem. Vēlākās tradīcijās par Valpurģu nakti tika dēvēta nakts no 30. aprīļa uz 1. maiju, kad raganas Bloksbergas (Brocken) kalnā svinot svētkus.

Viduslaikos šajā naktī tika atzīmēti svētās Valpurgas (Walpurga/Walburga) svētki. Ķelti 1. maijā svinēja Beltanes/ Beltines svētkus par godu uguns dievam Belenam/Beltinam. Tā bija viena no gada svarīgākajām svētku dienām, kad tika svinēta pavasara sākšanās, kad zeme atkal mostas dzīvei.

Arī ģermāņi pazina līdzīgus pavasara svētkus, ko atzīmēja, priecājoties, kurinot ugunskurus un izjautājot par nākotni „viedās sievas” (Hagazussen), kuras bija kā starpnieces starp cilvēkiem un garu pasauli.

Ieviešot kristietību, agrākās tradīcijas tika noliegtas kā pagāniskas muļķības un viedās zintnieces (Hagazussen) tika pārdēvētas par raganām (Hexe) – ļaunuma sievišķo iemiesojumu.

Dažādu tautu senajās tradīcijās redzams, ka 1. maija naktī veikti dažādi auglības veicināšanas rituāli, kas ar laiku sajaukušies ar vēlākajiem priekšstatiem par aizsargāšanos pret raganu kaitējumiem.

Ģermāņu tautu tradīcijās zemnieki šajā naktī aizsargāja savu sētu no kaitējumiem ar ārā izliktām slotām un Maija kokiem/krūmiem. Maija koks, kas parasti bija bērzs, bija vienlaikus gan auglības simbols, gan arī Pasaules koka modelis. Uz Valpurģa nakti tika no meža atnesti Maija koki un novietoti sētā – visbiežāk mājas priekšā. Ciema vidū tika dejots ap Maija koku. Šis koks simbolizēja dabas auglības spēku, kas tiek sniegts arī cilvēkiem. Pirms kristietības ienākšanas uz laukiem notika rituāli mīlas akti, kas pārnesa cilvēka auglības spēku uz aramzemi.

Daudzas pavasara svētku tradīcijas saistītas ar jauniem pāriem, kuri simboliski pārstāv cilvēku kopību. Gājiens starp diviem Valpurģu ugunskuriem ir attīrošs un aizsargā no slimībām. Vēl šodien dažviet Vācijā tiek turpināta tradīcija ar raganu uguskuriem, kas ir šo seno tradīciju atspulgs. Viduslaikos senās tradīcijas tika aizliegtas kā pagāniskas un tādēļ gandrīz pilnībā izzudušas.

Skandināvu mitoloģijā ragana (heks) ir ļoti sena mitoloģiska būtne, kas var būt abu dzimumu, bet biežāk gan redzama kā sieviete. Tā pārstāv seksualitāti un bīstamu seksuālās pievilkšanas spēku. Senajās skandināvu sāgās ragana attēlota jājam uz vilka ar čūsku grožiem. Čūska apliecina raganas varu pār potenci, bet vilks simbolizē raganas varu pār dzīvniecisko daļu cilvēkā. Šajos priekšstatos arī vecmāte jeb bērnu saņēmēja tika uzskatīta par raganu, kas var izburt veselu bērnu no sievietes vēdera vai arī ļaut sievietei un bērnam mirt. Ragana vietām simbolizēja arī neizprotamo ļaunumu, tāpēc saulgriežu ugunskuros tika dedzinātas simboliskas lelles-raganas, lai no tā atbrīvotos.

Sākotnējie priekšstati par raganas būtību un Valpurģu nakts nozīmi ir deformēti viduslaikos raganu prāvu laikā un šodien daudzviet Eiropā pilnībā aizmirsti. Valpurģu nakts (Walpurgisnacht) – vācu raga­nu folklorā – vislielākie pagānu auglības svētki un viens no galvenajiem raganu sabatiem. Valpurgu nakts ir tas pats, kas Beltains jeb maija vakars, un tos svin 30. aprīļa naktī par godu plaukstošajam pavasa­rim. Valpurģu nakts asociējas ar Svēto Valpurģi, Vimburnas klostera mūķeni Anglijā, – viņa 748. gadā de­vusies uz Vāciju ar nodomu dibināt tur klosteri. Viņa mirusi 777. gada 25. februāri Haidenheimā. Viņa bija ārkārtīgi populāra, un strauji izveidojās viņai veltīti kulti. Romas katoļu martiroloģijā viņas svētku diena ir 1. maijs. Viduslaikos uzskatīja, ka Valpurģu naktī raganas dzīro visā Vācijā, Nīderlandē un Skandināvijā. Raga­nas sēdās uz slotām un lidoja uz kalnu galotnēm, kur nodevās nevaldāmām dzīrēm un dejošanai un ko­pojās ar dēmoniem un velnu. Montegju Samerss darbā The History of Witchcraft and Demonology (1926) sacījis: «Zemnieki ticēja, ka Somijā nebi­ja tādas kalna virsotnes, kur aprīļa pēdējās dienas pus­naktī nepulcētos dēmoni un burvji.» Vācijā Brokena kalns Harca kalnu masīvā bija vis­ievērojamākā vieta, kur norisinājās raganu sabati. Harca kalni atrodas mežonīgā apvidū Ziemeļvācijā -izslavēto raganu saietiem piemērotā vietā. Ticība sabatiem bija tik izplatīta, ka 18. gadsimtā zīmētās Har­ca kartēs gandrīz vienmēr bija attēlotas raganas uz slotaskātiem dodamies vienā virzienā – uz Brokenu. Svētā Valpurģe bijusi maiga sieviete, kuras dzīve bijusi svētuma apdvesta. Tomēr svētki, kas nes viņas vārdu, tāpat kā citi raganu svinēti sabati, saistījās ar velnišķīgām izdarībām. Mūsdienu Pagāni un Raganas atzīmē šos svētkus ar tradicionālo dejošanu, rituāliem un dzīrošanu, bet nevienam no šiem pasākumiem nav nekāda sakara ar velnu. Latvijā – Ūsiņš, Skandināvijā un ģermāņu tradīcijās – Valpurģu nakts un Maija diena, Ķeltu tradīcijā – Beltains.

„Mona Liza”. Novērtētais dārgums.

Es te tā īsti laikam neuzstāšos ka mākslas eksperts ( jo tāda neēsmu), lai visos sīkumos izanalizētu pašas gleznas maksliniecisko vērtību . Sanāca tā, ka, „klīstot netā” pa Parīzes tūristu iecienītakajām vietām, „nokļuvu” Luvrā. Loģiski, ka Luvra,  sevi reklamējot, kā pirmo visiem sniedz tieši Leonardo da Vinči šedevru „Mona Liza”. Tad nu mazliet papētīju tuvāk, kā tas nākas, ka tieši šo gleznu, visi kā viens, dēvē par vis, vis, vis...! Tai skaitā arī visdārgāko.
         No glezniecības viedokļa, šī glezna nav neko īpaša! Tas ir renesances laikmetam raksturīgs  sievietes protrets, gleznots ar eļļas krāsām uz papeles koka. Gleznas izmērs – 53 cm plata un 77 cm gara. Šajā laikā tika gleznoti daudzi līdzīgi portreti, kuri izstrādāti līdz pat vissīkākajai detaļai.  Mona Liza ir izstrādāta ļoti detalizēti, gleznojums pat atgādina mozaīku! Mākslinieks interesanti izmantojis ēnojumus, iegūstot šodien tik daudz aprunāto Monas Lizas dīvaino smaidu un spēju, it kā ar acīm sekot mākslas darba skatītājam. Zināms, ka mākslinieks šai gleznai ziedojis ap 10000 stundu savas dzīves, ar lupu rokā veidojot savu šedevru, klājot sīkus, 0,2 – 0,4 mm, otas triepienus. Tiek minēts, ka da Vinči nekad nav uzskatījis, ka šī glezna ir pabeigta. Pat tad, kad to pārdeva Francijas karalim Franciskam I.
         Rodas jautājums, kur tad slēpjas šī, renesances laikmetam tik parastā, mākslas darba vērtība!?
         Kā atskaites punkts šādu mākslas priekšmetu cenas noteiktšanai, ir algoritms, pēc kura vadās izsoļu nami. Patiesībā, cenas veidošanās shēma ir vienkārša - autors, mākslas darba vecums un sabiedrības interese par to.
         Sāksim ar autoru. LEONARDO DA VINČI. ! Zināms, ka savas dzīves laikā (1452. līdz 1519 ) viņš uzgleznojis 15 līdz mūsdienām zināmus darbus Cilvēks, kurš atzīts par visas cilvēces visģeniālāko cilvēku! Viņa IQ ir novērtēts ar 220 ! tas vairākas reizes pārspēj tādus atzītus ģēnijus, kā Ņūtons, Koperniks, Galilejs, pat Einšteins!
  Lūk, daži fakti, kuri liecina par viņa apbrīnojamajām prāta spējām:
·       40 gadus pirms Kopernika Da Vinči rakstīja : „Saule nekustas! Zeme neatrodas Saules apļa un Visuma centrā!”.
·       60 gadus pirms Galileja viņš izteica domu, ka ar „lielu palielinamo stiklu” varētu sīkāk izpētīt Mēnesi, planētas un zvaigznes!
·       200 gadus pirms Ņūtona   Leonardo, nekā nezinadams par gravitāciju, rakstīja, ka „katrs svars liecas krist uz centra pusi pa iespējami īsāko ceļu, kādēļ tās mūžigi nav noturamas gaisā. Tādēļ Zemei ir jābūt sfēriskai!”.
·       400 gadu pirms Darvina viņš paziņoja, ka cilvēks pieskaitāms tai pat dzīvnieku kategorijai, kur pērtiķi un citi primāti un , ka tos atšķir tikai mazsvarīgas īpatnības!
Da Vinči pieder neskaitāmi pētījumi un atklājumi botānikā, ģeoloģijā, fizikā un anatomijā! Viņš bija arī slavens arhitekts, tēlnieks un izgudrotājs. Viņš ieviesa automatizācijas procesa jēdzienu. Kā militārais inženieris, tas konstruēja ieročus un tehniku, kuru reālajā dzīvē spēja ieviest tikai 400 gadu pēc viņa!
Daudzi zinātnieki uzskata, ka tieši Leonardo da Vinči attieksme pret zināšanām ir bruģējusi ceļu modernajai zinātniskajai domāšanai!
         Lūk, kāds vīrs ir Monas Lizas autors! Apbrīnojami!
 
         Par gleznas Mona Liza vecumu ( 503 gadi ) mākslas zinātnieku vidū nav daudz domstarpību! Vairums uzskata, ka šis darbs tapis laikā no 1503.gada pavasara līdz 1516. gadam. Neilgi pēc tam, gleznu iegādājās Francijas karalis Francisks I. No tā laika tad arī Mona Liza atrodama Francijā. No 1797 gada tās mājvieta ir Luvra Parīzē. Mani mēģinājumi atrast tīmeklī kādu norādi par to, cik Francisks I samaksājis par gleznu māksliniekam, pagaidām, diemžēl, ir nesekmīgi. 
        
         Tālāk par sabiedrības interesi!
         Līdz 1911 gadam, Mona Liza neizraisīja īpašu interesi sabiedrībā. Tā vairāk piesaistīja mākslas zinātniekus, neizceļot to  līdztekus citām  da Vinči gleznām.
         1911 gadā kāds Luvras muzeja darbinieks, psihiski nevesals Itāļu izcelsmes mākslinieks   Vinčenco Perudža, gleznu nozaga. Dienā noslēpies kādā no slotu skapjiem, tas nogaidīja muzeja slēgšanu, nozaga  gleznu un, neviena netraucēts, pameta ēku. Šo zādzību   neatklāja līdz  nākamās dienas rītam, kad vietā, kur glezna karājās pēdējos 5 gadus, tika ieraudzīts tukšums. Tika izsaukti apsargi, taču tie norādīja, ka uzskatījuši – glezna tikusi bildēta reklāmas nolūkiem.   Nekādas fotografēšanas nebija plānotas un Luvras muzejs tika aizvērts uz nedēļu, lai veiktu meklēšanas darbus. Šajā laikā tika izmeklētas vairākas versijas, pat Pablo Pikaso tika uzaicināts uz nopratināšanu, saistībā ar zādzību, jo viņa draugs , franču dzejnieks Gijoms Apolinērs, kurš iepriekš bija novēlējis Luvras muzejam "nodegt līdz pamatiem" tika turēts aizdomās   un norādīja uz Pikaso iespējamo vainu. Tomēr tā nebija taisnība un abi tika atbrīvoti.
         Zaglis nozagto gleznu nogādāja Itālijā, kur to glabāja divus gadus. Zināms, ka Vinčenco Perudža zādzību veicis, lai it kā īstenotu savu misiju atgriezt Monu Lizu Itālijai. Vēlāk gan kļuva zināms, ka, iespējams, viņš palīdzējis kādam savam draugam māksliniekam, kurš izveidojis sešus gleznas viltojumus, kurus vēlāk centies pārdot ASV, kamēr orģināls atradās Eiropā. Lai nu kā, Perudža, noturējis gleznu divus gadus savā dzīvoklī, zaudējis pacietību, mēģināja pārdot to Florences muzeja vadītājam un tika pieķerts.
         Glezna divas nedēļas tika izstādīta Florencē un pēc tam atgriezās Francijā Luvrā. Zaglis, lai arī par šo noziegumu tika iesēdinats cietumā uz pusgadu, kļuva par gandrīz vai visas Itālijas varoni! Kā nekā, bet itāļi visai pamatoti uzskatīja, ka Vinčenso Perudža tikai centās Itālijai atgriezt to, kas tai pieder!
         Pēc šī notikuma Monas Lizas popularitāte tikai pieaug! Tiek veikti visdažādākie pētījumi, meklētas sensācijas, izdarīti vispārsteidzošākie secinājumi! Daudz šķēpu lauzts par to, kas ir gleznā attēlotā sieviete! Versijas ir cita par citu interesantākas, sākot no tā, ka tas ir savdabīgs paša mākslinieka pašportrets līdz pat domai, ka tā ir mākslinieka māte. 2005 gadā zinātnieki tomēr atzina, ka sieviete, kas attēlota gleznā ir 1479 gadā dzimusī Liza del Džokondo, kura cēlusies no itāļu Gerardīnī dzimtas. Florences audumu un zīda tirgotājs Frančesko del Džokondo 1503.gadā pasūtīja savas sievas portretu māksliniekam, par godu viņu otrā bērna nākšanai pasaulē. Interesants ir fakts, ka gleznas pilnais nosaukums ir  Ritratto di Monna Lisa del Giocondo ( Līzas Gerardīni, Frančesko del Džokondo sievas, portrets).
          Der pieminēt vēl dažus faktus. Piemēram, autors šo darbu nav parakstījis. Atklāts, ka Monas Lizas portrets uzgleznots virsū kādam citam portretam. Tāpat daudz interesanta var atrast par to, kas ir vai nav redzams gleznas fonā, ar ko sirgusi attēlotā sieviete utt. Katrā gadījumā Monas Lizas smaids slēpj sevī noslēpumus visām gaumēm.
         Pateicoties šiem faktiem, Mona Liza šodien ir visvairāk apsargātais mākslas prieksmets pasaulē. Telpa, kura Luvrā izveidota speciāli šai gleznai, muzejam izmaksāja 7 miljonus eiro. Lai arī tiek sludināts, ka šo gleznu neviens neņemas apdrošināt, tā ir apdrošināta 1962.gadā par summu, kura, ņemot vērā inflāciju, atbilst aptuveni 820 miljoniem eiro.  Tas ir augstākais jebkad novērtētais gleznas apdrošināšanas gadījums. Monu Lizu ik gadu apskata vidēji 8 miljoni Luvras muzeja apmekletāji. Pēc tam, kad vairāki skatītāji centušies gleznu sabojāt, uzlejot tai skābi, metot ar akmeni un pat keramikas krūzīti, skatītāji šodien Monu Lizu var apskatīt no aptuveni četru metru attāluma, aizsargātu ar speciālu necauršaujama stikla kubu un ciešā apsargu uzraudzībā!
 

P.S. Manā iepriekšējā rakstā par “Rozā Panterām” jau minētais muzeju drošības tīkla un lielu apmēru zādzības analītiķis Dzonatans Sazonofs, savā 2012.gada ziņojumā citu starpā min, ka pēdējais viņa fiksētais ”Monas Lizas” zagšanas mēģinājums ir bijis novērtēts 7 miljardu eiro apmērā. ( the Guardian ). 

📌 PAMATPRINCIPI, KAS JĀIEVĒRO, PLĀNOJOT ATSLODZES DIENAS 📌

* Neplāno divas atslodzes dienas vienu pēc otras!
Pirmdiena, ceturtdiena vai otrdiena, piektdiena - ir labs variants.
* Atslodzes dienai jābūt veģetārai!
Ja esi visēdāja, tas vispār ir labs princips, ko ieviest ikdienā : nedēļā divas dienas ēd gaļu, divas - zivis, bet divas lai ir veģetāras. Un to vienu pāri palikušo dari, kā vēlies.
* Atceries, ka atslodzes dienas ir domātas tikai veseliem pieaugušajiem!!!
Ne bērniem, pat ne pusaudžiem, ne grūtniecēm un ne cilvēkiem ļoti cienījamos gados!
* Nemokies!
Tev nav par katru cenu kaut kas jāiztur. Atslodzes diena ir tavai labsajūtai, nevis spīdzināšanai. Protams, tas gan nenozīmē atslodzi beigt ar virtuli. Ja gribas ēst, iztvaicē brokoli, izdzer glāzi kefīra.
* Daļēja atslodze ir labs variants, ja šķiet par grūtu sevi ierobežot visu dienu.
Piemēram, ja pēdējā maltīte ir plkst. 16 un pēc tam līdz nākamajām brokastīm, līdz septiņiem rītā, tu vairs neko neēd - sanāk 15 stundu ēšanas pārtraukums. Turklāt lielāko daļu pavadīts miegā, kad nemaz ēst nekārojas.
* Nav vētrs ievērot atslodzi, ja visa diena paiet sliktā omā, viegli līgojoties no bada!

DAŽAS ANEKDOTES SMIEKLU DIENAI !

 -      Labdien, te portāla „Spoki” žurnālists! Kā jūs sauc? –

-      Jānis –
-      Sakiet, kā jums izdevās izdzīvot, izkrītot pa septītā stāva logu? –
-      ... Jānis... –
 
Padomju Krievija. Nupat beidzies Otrais Pasaules karš. Pēc ilgaka laika atsākas mācības skolā. Pirmajā stundā klases audzinātaja vēlas uzzināt, ko bērni darījuši kara laikā.
        Annuška:
-      Es palīdzēju hospitāliī kopt ievainotos –
   Skolotāja:
-      Vai, kāda tu malacīte! –
  Ivanuška:
-      Es palīdzēju kolhocā! Ar traktoru aru laukus –
Skolotāja:
-      Nu tu esi īsts vīrs! –
Volodja:
-      A es biju frontē, pienesu lādiņus lielgabaliem! –
Skolotāja:
-      Nu, Volodja! Tu esi īsts mūsu dzimtenes varonis! Vai karavīri bija priecīgi, ka tu tiem palīdzēji? Ko viņi tev teica? –
Volodja atbild:
-      Gut, Voldemar, Gut!!!! –
 
 
Tikko beidzies karš. Krievu zaldāts atgriežas mājās. Izkāpis no vilciena, tas dodas cauri dzimtajai bērzu birzij, klausās dzeguzes kūkošanā un, smaidīdams, pusbalsī saka:
-      Pazīlē dzeguzīte, cik tad man vēl gadus dzīvot soli! –
No meža atskan:
-      Eins kuku, zvei kuku...feuer!!!!!! –
 
 
Šaurs tiltiņš pāri aizai kalnos. Pie tā viena galā stāv ēzelis, bet otrā krievu Zaporožecs. Abi ilgu laiku bļaustās un lamajas, kuram būs prieksroka, pirmajam tikt pāri. Beidzot Zaporožecs neiztur un bļauj:
-      Es taču esmu mašīna, man ir prieksroka!!!! –
Ēzelis iezviedzas:
-      Ja tu esi mašīna, tad es esmu zirgs!!!! –
 
Kādam tēvam bija trīs dēli – divi gudri, un viens... Laimīgs!
 
 Divi cietumnieki sēž kamerā.
-      Par ko ta tevi iesēdināja? – viens jauta
-      Nu, es tur veikalu netīšam apzagu, kasi iztukšoju. Ko tu tādu nostradaji? –
-      Es darba vetā logu izsitu! –
-      Logu izsiti? Par to takš čokā nebāž! Kur ta tu strādā? –
-      Zemūdenē... - 

ADOPCIJAS SKARBĀS PATIESĪBAS. 2 DAĻA.

Pirmajā daļā pievērsos adoptētāju ģimenēm. Precīzāk, pirmajam solim garajā adopcijas procesā, iesnieguma iesniegšanai bāriņtiesā.  Lai turpinātu apskatīt šo ģimeņu “piedzīvojumus”, domāju, ka vajadzētu pievērst uzmanību jautājumam, kāpēc mums Latvijā 21 gadsimtā vispār vēl ir bērnunami, aprūpes un krīzes centri bērniem! Otrs jautājums būtu: kapēc tik daudz bērnu aprūpes institūcijās nav juridiski brīvi un nevar tikt adoptēti!
         Par bērna izņemšanu no ģimenes un nodošanu ārpusģimenes aprūpes institūcijās ( bērnunams, krīzes centrs, audžuģimene), lemj bāriņtiesa, kuras piekritības teritorijā ir konstatēta situācija, kad ģimene nav spējīga aprūpēt savu(–us) bērnus. Iemesli var būt dažādi, sākot no vecāku veselības stāvokļa un beidzot ar alkoholismu, narkomāniju un vardarbību pret bērnu. Viss plašais sabiedrības negāciju spektrs! No ģimenes bērnus izņem sakotnēji ar formulējumu “uz laiku”. Tālāk bāriņtiesa skatās, kāda situācija ir ģimenē. Izvērtē tās spēju vai nespēju uzņemties par bērniem atbildību un nodrošināt tiem visu nepieciesamo! Mazums, kas mums te Latvijā var noiet greizi! Parasti krīze pēc īsa brīža atrisinās! Uzlabojas materiālais stāvoklis, atrisinās dzīvesvietas jautājums, tiek atgūta veselība un bērni atgriežas pie saviem vecākiem! Tas ir tas Laimīgais Stāsts !
         Diemžēl, ne visiem bērniem situācija atrisinās. Tad sāk darboties sistēma. Bāriņtiesa sniedz tiesā prasījumu vecākiem atņemt vecāku tiesības. Tiesa, izskatot lietu, ņem vērā visus bāriņtiesas iesniegtos faktus, lemj, vai vecāku tiesības ir atņemamas, vai arī vecākiem ir iespējams dot laiku, lai atrisinātu savas problēmas. Nekas traks tas nav gadījumos, kad vecāki ilgstoši slimo, kad kādu iemeslu dēļ zaudēta pajumte vai materiālais nodrošinājums! Tomēr, parasti jau šīs situācijas ir saistītas ar atkarībām un vardarbību, kuras iet roku rokā! Vai ik mēnesi lasām vai dzirdam TV, ka atkal kādai dzerājmātītei atņem bērnus, ka kāds dzērājtēviņš dauzījis savus mazuļus, ka notikusi seksuāla vardarbība utt.
         Lūk,  te arī mēs ieraugām patieso ainu! Alkohols un narkotikas, kam seko nabadzība un vardarbība! Un lai man nemēģina kāds iestāstīt, ka dēļ nabadzības pastāv atkarības un noziedzība! Atkarības, cilvēku nespēja savu dzīvi sakārtot vai , gluži vienkārši, disciplinēt sevi, ir galvenais iemesls tam, ka Latvijā šodien ir bāreņi! Dzīvu vecāku bāreņi! Un tikmēr, kamēr mātei vai tēvam sanāks nauda šnabim, bet nepietiks pamperiem, nekas nemainīsies!
         Tiesiski šis jautājums, manuprāt, ir sakārtots pietiekami labi. Neuzskaitīšu te likumu pantus vai ministru kabineta noteikumu tekstus. Galvenais, ka, iepazīstoties ar tiem, varu droši teikt, ka viss ir pakārtots bērna interesēm, kur kā galvenais vadmotīvs ir iespēja bērnam augt savā bioloģiskajā ģimenē! Krīzes situācijā nonākušajām ģimenem tiek dots laiks, lai sakārtotu dzīvi, tiek sniegta visa iespējamā juridiskā, psiholoģiska  un materiālā palīdzība! Bāriņtiesas, pašvaldības, socialie dienesti, savu iespēju robežās palīdz! Vēl neēsmu dzirdējusi, ka kāda krīzē nonākusi ģimene būtu atstāta novārtā. Jautājums te ir tikai viens. Vai šī ģimene to vispār vēlas? Vai alkoholoķe māte vēlas atteikties no šnabja, vai tēvs, kārtējā alkohola vai narkotiku plostā vispār apjēdz, ka bērni ir prom no ģimenes? Domāju, ka 99% gadījumos, tur vairs nebūs Laimīgais Stāsts un par šīem bērniem atbildību nāksies uzņemties aprūpes institūcijām, vai ģimenēm, kuras ir gatavas par tiem parūpēties!
         Vienīgais akmens tiesiskuma dārziņā man metams par situāciju, kura nekādi nav apskatīta likumos. Proti, kad vecākiem, kuriem tiesa ir atņēmusi vecāku tiesības, atkal dzimst bērns. Alkoholiķei, kura, neēsot grūtniecības uzskaitē, lietojot alkoholu, iznesa bērnu. Dzemdē reibumā un jaundzimušais nāk pasaule, saindējies ar alkoholu! Vai tiešām, šādos gadījumos kāds var pieļaut iespēju, ka šī māte nu rūpēsies par mazuli?! Diemžēl, tiesiska regulējuma šādai situācijai nav! Es ar to nedomāju, vai atņemt arī šo bērnu mātei, vai nē! Es domāju par regulējumu, kas kaut kādā veidā vispār nepieļautu, ka tāda situācija atkārtojas! Jā, tiesības ir visiem cilvēkiem vienādas! Arī tiesības palikt stāvoklī un dzemdēt! Bet...! Kā jūs domājat? Ko darīt, kā rīkoties gadījumos, kādu nupat aprakstīju piemērā? Nedrīkstam aizmirst arī to, ka pēc tam, kad bērns tiek atņemts un nodots tālāk ārpusģimenes aprūpē, visas, arī finansiālās saistības, par bērnu uzņemas valsts un sabiedrība, kamēr tā dzērāja (dzērājs), bez jebkādiem materiāliem apgrūtinājumiem, turpinās plostot un “ražot” nākamos bērnunama audzekņus!...
         Lūk, kas mani tracina, domājot par situāciju, kad 21 gadsimta Latvijā, kur jau septiņdesmit piecus gadus nav bijis kara, vēl pastāv bērnunami, kuros mitinās dzīvu vecāku bērni! Ceru, ka arī jūs par to padomāsiet. Kaut mazliet! Kaut īsu brīdi!
         Nākamajā daļā turpināšu adopcijas procesa apskatu!
 

         Mīlam savus bērnus!

MAĢISKĀ RUTKA ĀRSTĒJOŠĀ DZIRA!!!

* Lai izbaudītu ritka atkrēpojošo darbību, to pārgriež uz pusēm, izdobj vidū berdi, kurā iepilda medu.
* Pēc pāris siltumā pavadītām stundām medus no rutka šūnām būs izvilcis sēra savienojumu, veidojot kopīgu sulu.
* Tādu pašu sulu var iegūt, rutku sagriežot plānās šķēļitēs vai sarīvējot skaidiņās, pēc tam saliekot tās dziļā traukā kārtās ar medu vai cukuru un atstājot ievilkties 5 - 6 stundas.
* Lai atbrīvotu elpošanas ceļus un iegūtu atkrēpojošu efektu, saldeni aso rutka sulu ieteicams lietot pa ēdamkarotei līdz četrām reizēm dienā pieaugušajiem, bērniem pietiks ar pāris tējkarotēm!

IETEIKUMI ČAKLĀM SAIMNIECĒM!

Saglabā vērtīgo!
* Sīpola glabāšanas veids ietekmē tā veselību veicinošas īpašības. Ilgstošai glabāšanai noder stingras formas sīpoli ar sausu un čaukstošu mizu, bez mīkstiem laukumiem.
* Sīpolus jāuzglabā istabas temperatūrā tumšās telpās ar labu gaisa cirkulāciju. Ieteicams sīpolus glabāt pakārtus virtenēs, lai gaiss pakļutu arī zem tiem.
* Sīpolus nedrīkst turēt kopā ar kartupeļiem, jo tie uzsūc kartupeļu mitrumu un sāk bojāties.
* Sagriesti sīpoli ir jāiesaiņo maisiņā vai noslēdzmā kārbā un jāizlieto dienas vai divas laikā, jo vērtīgās vielas tajos noārdās ļoti ātri.
* Nomizotus un sasmalcinātus sīpolus var arī sasaldēt !!! Tomēr šajā procesā tie zaudēs daļu savu aromātisko īpašību.
* Saceptus sīpolus cieši noslēgtā traukā var uzglabāt vairākas dienas, bet šim mērķim nav ieteicams izmantot metāla traukus, jo sīpoli strauji var zaudēt krāsu!

UZMANĪBU - ASS!!!

Lietots pārāk aizrautīgi, ķiploks var izraisīt alerģiskas reakcijas. Ja sasmalcināta ķiploka masa vai sula ilgstoši nonāk ciešā saskarē ar rīkli vai augšējiem elpošanas ceļiem, var tikt izraisīts gļotādas apdegums.
Novēroti arī gremošanas traucējumi - dedzinošas sāpes kuņģī, atraugas, caureja - vai gluži pretēji - aizcietējums, slikta dūša, vemšana, pastiprināta svīšana.
Šo iemeslu dēļ ķiploki nav ieteicami cilvēkiem ar kuņģa čūlu, gastrītu vai citiem gremošanas trakta gļotādas bojājumiem.
Lai mazinātu ķiploka darbību, to ieteicams lietot kopā ar piena produktiem, vislabāk ar biezpienu! Piena olbaltumvielas mazina ķiploka aktīvo kairinošo darbību un pasargā gļotādu no tālākām nepatīkamām izjūtām.
Netieši ir pierādītas ķiploka prettrombozes spējas, tāpēc ļoti liels ķiploku patēriņš ir saistīts ar asiņošanas risku un no ķiploka būtu jāatsakās pirms operācijām! Šis brīdinājums jāņem vērā arī cilvēkiem, kuri lieto asinis šķidrinošus medikamentus - antikoagulantus, aspirīnu, prettrombozes un pretiekaisuma līdzekļus!
Iespējams, ka ķiploks veicina insulīna un cukura līmeņa krišanos asinīs, tāpēc ar ķiplokiem nevajadzētu aizrauties cilvēkiem ar cukura diabētu un hipoglikēmiju.

SĪVĀKIE, LABĀKIE UN AKTĪVĀKIE MĀJAS DAKTERI.

Neatkārtojamā ķploka smarža, sīpola un melnā rutka sīvums un apetīti rosinošais aromāts tīk gardēdim, bet baktēriju un vīrusu armijai ir visīstākais bieds!
Paātrināt ķiploku aromāta pazušanu var pirtī iešana, kā arī pētersīļu lapu košļāšana!
 Pikantie gardumi  
* Grauzdēti ķiploki :
Grauzdēti ķiploki ir saldena un garšīga uzkoda, kuru var uzziest uz grauzdiņiem vai ar kuru papildināt dārzeņu ēdienus. Labāk grauzdēt ķiploka galviņu, kurai nogriež micīti tā, lai ķiploku daivas izplešas. Galviņas ievieto pannā vai ietin follijā, apziež ar olīveļļu vai sviestu, pārkaisa ar sāli, pipariem un svaigu vai kaltētu timiānu. Ķiplokus cep 170 grādos, aptuveni 45 min., līdz tie kļūst mīksti. No grauzdētajām ķiploku daiviņām izspiež aromātisko ķiploka mīkstumu un ziež uz grauzdiņiem vai maizes.
* Kaltēti ķiploki : 
Ķiploks jāsadala daiviņās, tās jānomizo, jāpārgriež uz pusēm un cepeškrāsnī 60 grādos divas stundas jāgrauzdē, līdz ķiploki kļūst sausi un kraukšķīgi. Ķiploku sāli var pagatavot, blenderī samaļot kaltētus ķiplokus ar sāli attiecībā viens pret četri. Pārāk ilgi blendēt nevajag, jo sāls kļūst pārāk smalks un var saiet kunkuļos.
* Ķiploks vīnā vai etiķī : 

Nomizotas ķiploka daivas var iemērkt etiķī vai vīnā un uzglabāt ledusskapī. Šādam mērķim ieteicams sausais baltvīns, sarkanvīns vai vīna etiķis. Ķiploku maisījumu var uzglabāt ledusskapī ne ilgāk kā četrus mēnešus. Tas nekavējoties jāiznīcina, ja manāmas pelējuma vai rūgtuma pazīmes!

VĒLIES, TICI, SAŅEM...

Ilgojies pēc mājas jūras krastā, pēc kuplas ģimenes vai gribi, lai tava seja grezno žurnālu vākus? Nav nekā vienkāršāka – neatlaidīgi domā par to un viss piepildīsies!
 
         Šķirotās atmiņas
Viens no skaidrojumiem, kāpēc tik daudz cilvēki tic domu spējai materializēties reālos notikumos un priekšmetos, esot atmiņu šķirošana. Proti, uzzinot, ka pastāv šāda teorija ( kustība, doma, ideja, ticība – sauciet, kā vēlaties ), ik viens it kā saņem impulsu peronīgajā dzīves gājumā atrast tieši šādu pieredzi – ka vēlamais ir piepildījies. Lielākoties tas arī izdodas! Toties gadījumi, kad ar mums negaidot noticis kas pilnīgi necerēts, negaidīts vai nevēlams, no atmiņas dzīlēm tad „neuzpeld”.
 
         Gribi māju pie ezera?
         Sāc rīkoties!
·       Izveido savu vēlmju karti – izgriez mājas attēlu, ielīmē to ainavā ar ezeru un kolāžu novieto redzamā vietā.
·       Runā un rīkojies saskaņā ar savu sapni. Saki : „tad, kad man būs mājiņa ezera krastā”, nevis : „man jau laikam mājiņas ezera krastā nebūs līdz pat sirmam vecumam!”.
·       Izdomā, kā izskatīsies māja – cik stāvu tai būs, kādā krāsā būs sienas, vai jumts būs dakstiņu vai skārda, vai ap to būs dārzs.
·       Lasi izdevumus par būvniecību, noskaidro, kas ir aktuālākies, piemērotākie būvniecības un apdares materiāli.
·       Regulāri pēti nekustāmā īpašuma pārdošanas sludinājumus – vai netiek piedāvātas ēkas, kas atbilst tavam sapnim.
·       Apmeklē pārdošanā esošos nekustamos īpašumus, kas saskan ar tavām vēlmēm – ieej mājā, izstaigā to, iejūties, iedomājies, ka tu tajā jau dzīvo. Iespējams, ka kādu dienu tā arī notiks.
·       Neļaujies pesimismam, ja pagājis jau pusgads, bet tu vēl mitinies daudzstāvu blokmājā pilsētas mikrorajonā.
 
Vai jauna reliģija?
 
·       ASV filma „The Sekret” ieguva milzu popularitāti – jo īpaši pēc tam, kad tika apspriesta slavenajā Opras Vinfrijas šovā ( pie tam ne vienā vien ). Par filmu telekanālā „CNN” savā vakara interviju programmā izvēlējās runāt arī Lerijs Kings, tiesa, aplūkot jauno kultu no ierasti kritiska leņķa. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, kā arī tik populārai interneta vietnei „You Tube”, filmu skatās arī Japānā, Krievijā, Eiropas valstīs, kā arī Latvijā.
·       Lai gan pozitīvā domāšana, šķiet, nevianm nekā ļauna nevar nodarīt, filma izpelnījusies arī veselu gūzmu kritikas. Rietumu presē tai pārmesta atsaukšanās uz kvantu fizikas likumiem, kam ar domu materializēšanos esot visai maz sakara. Tadējādi autorus kritizē par neeksistejošas pseidozinātnes popularizēšanu „pseidodokumentālā” veidā ( filma uzņemta attainojot it kā reāli notikušus notikumus ).
·       Otrs daudz apspriests jautājums par un ap „ The Sekret” ir tās pārlieku materiālistiskā pieeja : priekšplānā izvirzīta tiekšanās pēc taustāmiem labumierm, nevis mīlestības, veselības, izglītības vai miera. Aptaujātie filmas fani tam nekavejoties atrod attaisnojumu – attainot materiālas lietas ir vienkāršāk, nekā apstraktas, lenta veidota tā, lai būtu saprotama daudziem.
·       Trešais jautajums, uz kuru nav atbildes – ja domas materializējas, kurš ir tas, kurš tik neatlaidīgi vēlas, lai pasaulē būtu karš, bads un tik daudz citu nelaimju? 

ADOPCIJAS SKARBĀS PATIESĪBAS...

1.   DAĻA.
         Juris Cālītis:
                 „Mēs meklējam aizbildņus, adoptētājus, bet bāriņtiesa pasaka: mums aģentūra piedāvāja ārzemes! Vecāki, kuri ir gatavi ņemt bērnus savā ģimenē - viņi tiek tirdīti un pazemoti no bāriņtiesām!”.
Juris Cālītis ir viens no retajiem, kurš publiskajā telpā skaidri nosauc ar adopciju saistītos procesus īstajos vārdos! Sociālas kampaņas, dažnedažādas labdarības organizācijas un ziedojumu vācēji. Tam visam pa vidu, uzņēmumi, kuri , ar Labklājības Ministrijas atbalstu, rīko dažāda veida „kursus” iesācējiem adoptētājiem, audžuģimenēm, aizbildņiem un viesģimenēm. Tā  ir vesela industrija ar simtiem iesaistītu,  materiāli  ieinteresētu personu! Tas viss veikli paslēpies zem cēla moto : „palīdzēsim bez vecāku gādības palikušiem bērniem”!
 
         Rodas jautājums! Kā ir patiesībā?
 
Patiesība, diemžēl, ir skarba! Noliekot malā audžuģimeņu, aizbildņu  un viesģimeņu situāciju, pievēršos adopciijas jautājumiem. Kā notiek pats adopcijas process? Ne jau skaistos bukletos un socialo kampaņu reklamu rullīšos redzamos, bet īstenībā!
         Ģimene, kura izlemj, un tas nav viegli, adoptēt bērniņu, pēc likumos noteiktās kārtības, dodas uz savu vietējo bāriņtiesu. Tur tiek iesniegts, vai uz vietas uzrakstīts iesniegums, kurā jānorāda bērna vai bērnu vecums, dzimums, tautība un veselības stāvoklis. Šeit jau sākas pirmā ķeza! Šie „parametri”, kurus ģimene ieraksta iesniegumā, vēlāk tiks gluži vai kā akmenī iekalti, bāriņtiesas lēmumā par adopcijas statusa piešķiršanu! Tālāk šos „parametrus” jau pārņems Labklajības Ministrija, kuras pārziņā ir adoptētāju un adoptējamo bērnu rindas! Adoptētājiem jārēķinās, ka šie Bāriņtiesai iesniegtā iesniegumā ierakstītie vēlamie bērniņa „parametri” būs noteicošais, pēc kā Ministrija tiem sniegs vai nesniegs sākotnējo informāciju! Piemēram, jūs ierakstīsiet, ka vēlaties adoptēt bērniņu vecumā no viena līdz diviem gadiem. Tad lūdzu, ierēdnis no Labklājības Ministrijas, savā exel formātā veidotajā rindā, nekad jums nedos ziņu par bērnu, kurš patreiz ir vienpadsmit mēnešus vai divus gadus un vienu dienu vecs! Jo. kā gan var ko tādu darīt! Jūs taču vēlējāties bērniņu no gada līdz diviem gadiem! Kaut kādas pielaides, ierēdņa prāt, nav iespējamas! Tikai stingri pēc noteikumiem. Exel taču nepieļauj neprecizitātes! Robotizēti. Rindas kārtībā. Bez jebkādām  iespējām kaut ko mainīt! Shēma - iesniegums + Bāriņtiesas lēmums + Labklājības Ministrijas exel formāta rinda -  darbojas dzelžaini!...
 
         ... bet aiz tā visa stāv cilvēkbērns, kurš gaida savu māmiņu, savu tēti, savas mājas...
 
Turpinājums sekos...

SPĒLĒ ŠAHU UN AUDZINI RAKSTURU!

Mūsdienu tehnoloģiju ātrajā ritmā šaha spēle šķiet gluži vai ekskluzīva aizraušanās, jo prasa laiku, pacietību un iedziļināšanos.
Kāpēc ir vērts iemācīties spēlēt?
Spēlēsana, audzināšana un mācīšanās ir savstarpēji saistītas. Atšķirībā no rotaļas, spēle nozīmē darbību pēc noteikumiem, tā vērsta uz rezultātu. Tādēļ maziem bērniem mācīšanos parasti organizē spēles veidā, arī vecāki bieži audzināšanu organizē spēles veidā.
Ko attīsta šahs? 
Šahs, tāpat kā jebkura nodarbība, kurā jāievēro noteikumi un jāpārvar grūtības, trenē gribu. Vajadzība savaldīties un vienlaikus ātri pieņemt lēmumus veicina koncentrēsanās spējas un prasmi maksimāli izmantot savas iespējas. Šahs ir domāšanas treniņš – tas attīsta tā dēvēto darba atmiņu, proti, spēju paturēt prātā vairākus savstarpēji saistītus elementus. Šahā notiek uzmanības mobilizēšanās – ne tikai fokusēšanās, bet arī domāšana, vadīsanas nozīme.
Šahs trenē radošo darbību, radošās domāšanas loģiskumu. Jā, šahs ir arī dzīves atspulgs, jo spēlē ir tie paši elementi, kas dzīvē : noteikumi,  attiecības, mērķis. Piemēram, šahā eksistē arī jedziens „figūras upurēšana”, kas nozīmē, no kaut kā atteikties, lai iegūtu kaut ko vairāk. Šaham un matemātikai ir līdzīga ievirze, to saista domāšanas veids – mērķtiecīga, algoritmiska domāšana jeb „soli pa solim” virzība uz mērķi. Iespējams, var atrast šaha saistību arī ar citiem sporta veidiem, bet tam vajadzīgi konkrēti pētījumi. No pieredzes var teikt, ka saistība ir. Piemēram, es protu spēlēt šahu, esmu nodarbojusies ar distanču slēpošanu, bet mana pirmā izglītība ir matemātikas skolotāja!
Vai šahs ir grūta spēle? Pamatnoteikumus nav grūti iemācīties, cita lieta – spēlēt skaisti. Piemēram, galda spēlē Cirks, spelētājs nevar pats izvēlēties stratēģiju ( cik uzkrīt, tik ir!) , Ričuračā jau mazliet var plānot savu taktiku. Šahā stratēģijas veidošana un taktikas izvēle ir spēles pamatbūtība. Turklāt ne tikai savas stratēģijas plānošana, bet arī mentalizācija – domāšana par to, kā varētu spriest pretinieks un kā varētu mainīt savu plānu atkarībā no otra rīcības. Šahs trenē spēju apzināties savas iespējas un robežas, māca paciest gaidīšanu, neziņu, noteikumu ierobežojums – tādas prasmes dzīvē noder. Svarīga ir arī psiholoģiskā stabilitāte, kas ir būtiski jebkurā sporta veidā. Kad izdodas savākties, rezultāti ir labāki!

Šahs ir gana nežēlīgs sporta veids, jo ir ļoti liela spriedze.  

ROZĀ PANTERAS.

Šoreiz stāsts nebūs par kādreiz populāro, neveiklo Francijas policijas komisāru Klūzo no   kinokomēdijas „Rozā Pantera”. Mēģināšu ieskatīties slavenākās mūsdienu dārglietu laupītāju bandas, kuru Interpols ir nodēvējis par Rozā Panteru bandu, iekšienē. Vismaz tik daudz, cik to ļauj skopā informācija plašajos tīmekļa laukos.

Rozā Panteras pirmo reizi uz pasaules noziedzības skatuves parādās pagājušā gadsimta 90 gadu sākumā. Precīzāk, 1993 gadā, kad kadā Londonas juvelierveikalā tie nozaga dimantus 500 000 britu mārciņu vērtībā ( apm. 570 000 eiro ). Zīmīgi, ka nozagtie dārgakmeņi tika noslēpti sejas krēma trauciņā, kā tas ticis attēlots 1963 gada filmā “Rozā Pantera”. Lieki piebilst, ka tas arī bija par iemeslu, lai izmeklētāji šo zagļu grupējumu nodevētu par Rozā Panterām.

Bandā, pēc Inerpola aplēsēm, patreiz aktīvi darbojas aptuveni 100 - 200 cilvēku. Tās kodols veidots no bijušās Dienvidslāvijas armijas un drošības dienestu darbiniekiem. Šos vīrus dēvē arī par Tito Zelta jaunatni. Dienvidslāvijas komunistu līdera Tito valdīšanas laikā šie jaunieši ieguva labu izglītību, tika fiziski labi trenēti un gatavoti dienestiem armijā un policijā. 1980 gadā, pēc Tito nāves, Dienvidslāvijā krasi mainījās politiska situācija, saasinājās dažādu nacionālo grupu nesaskaņas, kuras vēlāk noveda pie plašiem nemieriem, pilsoņu kara un pilnīgas valsts iznīcības pēc 1992 gada ieviestajām ANO sankcijām. Interesants fakts – banda savas zādzības pārsvarā veikusi tādās valstīs, kā Lielbritānijā, ASV, Francijā un Japānā. Tās ir valstis, kuras ANO ierosināja ieviest ekonomiskās sankcijas pret Dienvidslāviju!

Par pašu Roza Panteru dalībniekiem ziņas ir ļoti skopas. Tikai daži no grupējuma dalībniekiem ir nokļuvuši policijas redzes lokā, un tikai par trīs no viņiem ir zināms, ka tie ir arestēti. Lieki piebilst, ka neviens no aizturētajiem nekad nav apstiprinājis, ka pieder  Panterām!

Dažu zādzību izdarīšanas laikā ar videonovērošanas kameru palīdzību ir izdevies fiksēt noziedznieku sejas un vēlāk identificēt tos. Diemžēl, Inerpols atzīst, ka tas nekā daudz nav devis, jo šie cilvēki, neskatoties uz visām tiesību sargu pūlēm, tā arī nav notverti!

Bandas darbības stils ir patiesi unikāls un apbrīnas vērts. To atzīst vai visi izmeklēsanās iesaistītie speciālisti. Nevienā no izdarītajiem noziegumiem nekad neviens cilvēks nav nopietni cietis. Visas zadzības tiek izplānotas tik perfekti, ka Inerpola analītiķi zagļu darbību pat nosaukuši par mākslu! Tikai vienu reizi, 2012 gadā, Grieķijā trīs Panteras, pirms laupīšanas pētot kārtējā juvelierveikala izkārtojumu, radīja aizdomas policijas patruļai. Viens no policistiem pamanīja, ka šie trīs valkā parūkas. Mēģinot aizturēt aizdomīgos cilvēkus, izcēlas apšaude, kuras laikā tika ievainots viens no grieķu policijas virsniekiem. Visi trīs vēlāk tika notverti. Starp tiem bija arī   sieviete. Pēc laika viens no aizturētajiem, izbijis basketbolists, spēja no cietuma aizbēgt.

Šeit redzamie trīs Panteru dalībnieki, Dusko Poznan, Bojana Mitic un Milan Ljepoja, ir tie, kuri veica vienu no Panteru slavenākajām laupīsanām. Tā bija arī pirmā reize, kad Inerpolam, kurš jau bija izveidojis speciālu Rozā Panteru meklēsanas darba grupu, izdevās identificēt kādu no bandas locekļiem.

2007 gadā, gaišā dienas laikā Dubajā tika aplaupīts juvelierizstrādājumu veikals. Laupīšana ilga tikai 170 sekundes, diviem limuzīniem iebraucot veikalā cauri vitrīnu stikliem. Prom zagļi devās ar 9 000 000 miljonu eiro vērtu dārglietu kravu. Vēlāk abas automašīnas tika atrastas sadedzinātas. Par laimi Inerpola aģentiem, šoreiz zagļi pieļāva kļūdu. Vienam no auto, pirms aizdedzināšanas viņi aizmirsa atvērt logus. Līdz ar to, salons neizdega pilnībā, skābekļa trūkuma dēļ, un izmekletājiem izdevās iegūt derīgus DNS paraugus. Pēc tiem tika identificēti Dusko Poznan ( attēlā no kreisās ), Bojanu Mitic un Milanu Ljepoja. Vēlāk Dusko Poznan tika notvērts, kad viņš iekļuva autoavārijā Monako. Milanu Ljepju notvēra pēc plašas vajāsanas operācijas uz Francijas un Šveices robežas. Šis ir vienīgais fakts, ko man izdevās atrast tīmeklī, kad Rozā Panteras ir pieļāvuši kļūdu.

Bandas darbība, kā to min Muzeju drošības tīkla un lielu apmēru zādzību analītiķis Džonatans Sazonofs, ir ļoti komplicēta. “Zādzību nekaunība ir tieši viņu stilā”, saka minētais eksperts. Kaut vai tāds piemērs : pirms kārtējās dārglietu zādzības Francijas dienvidos, Panteras pirms nozieguma izdarīšanas nokrāsoja soliņu iepretī noskatītajam veikalam, lai uz tā neapsēstos kāds nejaušs nozieguma potenciālais aculiecinieks! Detektīvs  inspektors Jans Glasseijs no Šveices policijas izlūkošanas nodaļas zin stāstīt, ka Rozā Panteras darbojas ļoti organizēti un saskaņoti. Viņu starpā ir strikti nodalīti pienākumi. Vieni pēta un ievāc informāciju par iespējamajām zādzību vietām, citi veic šo vietu izlūkošanu, apzin drošības sistēmas, darbiniekus, apkārtnes situāciju. Nākamie skurpulozi izplāno noziegumu. Pavisam citi cilvēki veic  pašu zādzību. Tālāk sāk darboties kaut kas līdzīgs loģistikas nodaļai, kura palīdz zagļiem pazust no notikuma vietas, veic nolaupīto dārglietu transportēšanu, glabāšanu un vēlāk arī pārdošanu. Daudzi uzskata, ka Panteru sazagto pārdot ir ļoti grūti, vai pat neiespējami. Izrādās, ka nemaz tik traki nav. Dārgakmeņi tiek sadalīti un pārdoti pa daļām, metāli pārkausēti vai Panteru juvelieru pārtaisīti par pavisam citām rotas lietām. Lieta darīta. Tos vairs neviens nevar identificēt, un tie tiek pārdoti pat legālā tirgū. Minētais Šveices policists gan atzīst, ka daudzi mākslas priekšmeti nokļūst melnajā tirgū un praktiski uz visiem laikiem ir zuduši sabiedrības acīm.

Nobeigumā vēlos padalīties ar Britu dokumentālo filmu producentes un žurnālistes Havanas Markingas iegūtās nelielās intervijas atziņām, kuras tā ieguva, 2013 gada septembrī, Melnkalnē. Viņai bija izdevies sameklēt vienu no Panteru dalībniekiem, kurš sevi sauca par Miku Novaku. Aptuveni piecdesmit gadus vecais vīrietis stādījās priekšā kā Panteru seifu un elektronikas speciālists.

Lūk, fragmenti no Novāka stāstītā

“mēs nekad nenodaram cilvekiem pāri, mēs tikai paņemam viņu bagātības”.

“reizēm man liekas, ka viss, ko mēs darām, tiek plānots tā, lai atņemtu vērtības tiem, kuri deviņdesmito gadu sākumā izpostīja un sagrāva mūsu valsti Dienvidslāviju”,

“mēs brīvi darbojamies visā pasaulē no Londonas līdz pat Singapūrai. Mēs varam brīvi pārvietoties ar viltotiem dokumentiem, kur vien vēlamies, pārtopot no parasta veikala kravēja, līdz pat golfa spēlētājam izmeklētā miljardieru golfa klubā. Kad darbs ir padarīts, mēs atgriežamies savās mītnes zemēs Balkānu reģionā un dzīvojam tur pavisam mierīgi, pateicoties viltotiem dokumentiem un korumpētiem valsts ierēdņiem”.

(info no “ the Guardian”  2013 gads ).

P.S.

Pēc Interpola aplēsēm, Rozā Panteras kopš 1993 gada ir veikuši vairāk kā 350 zādzību. Viņu nolaupīto dārglietu aptuvenā kopējā vērtība ir 3 miljardi 300 miljoni eiro. Vairāk, nekā iespaidīgi!

IDEJA...

IDEJA.

SAN - MARINO

ZIEDU KOPOZĪCIJAS....

........