Pirmajā daļā pievērsos adoptētāju ģimenēm.
Precīzāk, pirmajam solim garajā adopcijas procesā, iesnieguma iesniegšanai
bāriņtiesā. Lai turpinātu apskatīt šo
ģimeņu “piedzīvojumus”, domāju, ka vajadzētu pievērst uzmanību jautājumam,
kāpēc mums Latvijā 21 gadsimtā vispār vēl ir bērnunami, aprūpes un krīzes
centri bērniem! Otrs jautājums būtu: kapēc tik daudz bērnu aprūpes institūcijās
nav juridiski brīvi un nevar tikt adoptēti! Par
bērna izņemšanu no ģimenes un nodošanu ārpusģimenes aprūpes institūcijās (
bērnunams, krīzes centrs, audžuģimene), lemj bāriņtiesa, kuras piekritības
teritorijā ir konstatēta situācija, kad ģimene nav spējīga aprūpēt savu(–us)
bērnus. Iemesli var būt dažādi, sākot no vecāku veselības stāvokļa un beidzot
ar alkoholismu, narkomāniju un vardarbību pret bērnu. Viss plašais sabiedrības
negāciju spektrs! No ģimenes bērnus izņem sakotnēji ar formulējumu “uz laiku”. Tālāk
bāriņtiesa skatās, kāda situācija ir ģimenē. Izvērtē tās spēju vai nespēju
uzņemties par bērniem atbildību un nodrošināt tiem visu nepieciesamo! Mazums,
kas mums te Latvijā var noiet greizi! Parasti krīze pēc īsa brīža atrisinās!
Uzlabojas materiālais stāvoklis, atrisinās dzīvesvietas jautājums, tiek atgūta
veselība un bērni atgriežas pie saviem vecākiem! Tas ir tas Laimīgais Stāsts ! Diemžēl,
ne visiem bērniem situācija atrisinās. Tad sāk darboties sistēma. Bāriņtiesa
sniedz tiesā prasījumu vecākiem atņemt vecāku tiesības. Tiesa, izskatot lietu,
ņem vērā visus bāriņtiesas iesniegtos faktus, lemj, vai vecāku tiesības ir
atņemamas, vai arī vecākiem ir iespējams dot laiku, lai atrisinātu savas
problēmas. Nekas traks tas nav gadījumos, kad vecāki ilgstoši slimo, kad kādu
iemeslu dēļ zaudēta pajumte vai materiālais nodrošinājums! Tomēr, parasti jau
šīs situācijas ir saistītas ar atkarībām un vardarbību, kuras iet roku rokā!
Vai ik mēnesi lasām vai dzirdam TV, ka atkal kādai dzerājmātītei atņem bērnus,
ka kāds dzērājtēviņš dauzījis savus mazuļus, ka notikusi seksuāla vardarbība
utt. Lūk, te arī mēs ieraugām patieso ainu! Alkohols un
narkotikas, kam seko nabadzība un vardarbība! Un lai man nemēģina kāds iestāstīt,
ka dēļ nabadzības pastāv atkarības un noziedzība! Atkarības, cilvēku nespēja
savu dzīvi sakārtot vai , gluži vienkārši, disciplinēt sevi, ir galvenais
iemesls tam, ka Latvijā šodien ir bāreņi! Dzīvu vecāku bāreņi! Un tikmēr, kamēr
mātei vai tēvam sanāks nauda šnabim, bet nepietiks pamperiem, nekas
nemainīsies! Tiesiski
šis jautājums, manuprāt, ir sakārtots pietiekami labi. Neuzskaitīšu te likumu
pantus vai ministru kabineta noteikumu tekstus. Galvenais, ka, iepazīstoties ar
tiem, varu droši teikt, ka viss ir pakārtots bērna interesēm, kur kā galvenais
vadmotīvs ir iespēja bērnam augt savā bioloģiskajā ģimenē! Krīzes situācijā
nonākušajām ģimenem tiek dots laiks, lai sakārtotu dzīvi, tiek sniegta visa
iespējamā juridiskā, psiholoģiska un
materiālā palīdzība! Bāriņtiesas, pašvaldības, socialie dienesti, savu iespēju
robežās palīdz! Vēl neēsmu dzirdējusi, ka kāda krīzē nonākusi ģimene būtu
atstāta novārtā. Jautājums te ir tikai viens. Vai šī ģimene to vispār vēlas?
Vai alkoholoķe māte vēlas atteikties no šnabja, vai tēvs, kārtējā alkohola vai
narkotiku plostā vispār apjēdz, ka bērni ir prom no ģimenes? Domāju, ka 99%
gadījumos, tur vairs nebūs Laimīgais Stāsts un par šīem bērniem atbildību
nāksies uzņemties aprūpes institūcijām, vai ģimenēm, kuras ir gatavas par tiem
parūpēties! Vienīgais
akmens tiesiskuma dārziņā man metams par situāciju, kura nekādi nav apskatīta
likumos. Proti, kad vecākiem, kuriem tiesa ir atņēmusi vecāku tiesības, atkal
dzimst bērns. Alkoholiķei, kura, neēsot grūtniecības uzskaitē, lietojot
alkoholu, iznesa bērnu. Dzemdē reibumā un jaundzimušais nāk pasaule, saindējies
ar alkoholu! Vai tiešām, šādos gadījumos kāds var pieļaut iespēju, ka šī māte
nu rūpēsies par mazuli?! Diemžēl, tiesiska regulējuma šādai situācijai nav! Es
ar to nedomāju, vai atņemt arī šo bērnu mātei, vai nē! Es domāju par
regulējumu, kas kaut kādā veidā vispār nepieļautu, ka tāda situācija
atkārtojas! Jā, tiesības ir visiem cilvēkiem vienādas! Arī tiesības palikt
stāvoklī un dzemdēt! Bet...! Kā jūs domājat? Ko darīt, kā rīkoties gadījumos,
kādu nupat aprakstīju piemērā? Nedrīkstam aizmirst arī to, ka pēc tam, kad
bērns tiek atņemts un nodots tālāk ārpusģimenes aprūpē, visas, arī finansiālās
saistības, par bērnu uzņemas valsts un sabiedrība, kamēr tā dzērāja (dzērājs),
bez jebkādiem materiāliem apgrūtinājumiem, turpinās plostot un “ražot” nākamos
bērnunama audzekņus!... Lūk,
kas mani tracina, domājot par situāciju, kad 21 gadsimta Latvijā, kur jau
septiņdesmit piecus gadus nav bijis kara, vēl pastāv bērnunami, kuros mitinās
dzīvu vecāku bērni! Ceru, ka arī jūs par to padomāsiet. Kaut mazliet! Kaut īsu
brīdi! Nākamajā
daļā turpināšu adopcijas procesa apskatu!