Ģermāņu un skandināvu mitoloģijā Valpurģu nakts tika svinēta kā mēness svētki pirmajā pilnmēness naktī starp pavasara un vasaras saulgriežiem. Vēlākās tradīcijās par Valpurģu nakti tika dēvēta nakts no 30. aprīļa uz 1. maiju, kad raganas Bloksbergas (Brocken) kalnā svinot svētkus.
Viduslaikos šajā naktī tika atzīmēti svētās Valpurgas (Walpurga/Walburga) svētki. Ķelti 1. maijā svinēja Beltanes/ Beltines svētkus par godu uguns dievam Belenam/Beltinam. Tā bija viena no gada svarīgākajām svētku dienām, kad tika svinēta pavasara sākšanās, kad zeme atkal mostas dzīvei.
Arī ģermāņi pazina līdzīgus pavasara svētkus, ko atzīmēja, priecājoties, kurinot ugunskurus un izjautājot par nākotni „viedās sievas” (Hagazussen), kuras bija kā starpnieces starp cilvēkiem un garu pasauli.
Ieviešot kristietību, agrākās tradīcijas tika noliegtas kā pagāniskas muļķības un viedās zintnieces (Hagazussen) tika pārdēvētas par raganām (Hexe) – ļaunuma sievišķo iemiesojumu.
Dažādu tautu senajās tradīcijās redzams, ka 1. maija naktī veikti dažādi auglības veicināšanas rituāli, kas ar laiku sajaukušies ar vēlākajiem priekšstatiem par aizsargāšanos pret raganu kaitējumiem.
Ģermāņu tautu tradīcijās zemnieki šajā naktī aizsargāja savu sētu no kaitējumiem ar ārā izliktām slotām un Maija kokiem/krūmiem. Maija koks, kas parasti bija bērzs, bija vienlaikus gan auglības simbols, gan arī Pasaules koka modelis. Uz Valpurģa nakti tika no meža atnesti Maija koki un novietoti sētā – visbiežāk mājas priekšā. Ciema vidū tika dejots ap Maija koku. Šis koks simbolizēja dabas auglības spēku, kas tiek sniegts arī cilvēkiem. Pirms kristietības ienākšanas uz laukiem notika rituāli mīlas akti, kas pārnesa cilvēka auglības spēku uz aramzemi.
Daudzas pavasara svētku tradīcijas saistītas ar jauniem pāriem, kuri simboliski pārstāv cilvēku kopību. Gājiens starp diviem Valpurģu ugunskuriem ir attīrošs un aizsargā no slimībām. Vēl šodien dažviet Vācijā tiek turpināta tradīcija ar raganu uguskuriem, kas ir šo seno tradīciju atspulgs. Viduslaikos senās tradīcijas tika aizliegtas kā pagāniskas un tādēļ gandrīz pilnībā izzudušas.
Skandināvu mitoloģijā ragana (heks) ir ļoti sena mitoloģiska būtne, kas var būt abu dzimumu, bet biežāk gan redzama kā sieviete. Tā pārstāv seksualitāti un bīstamu seksuālās pievilkšanas spēku. Senajās skandināvu sāgās ragana attēlota jājam uz vilka ar čūsku grožiem. Čūska apliecina raganas varu pār potenci, bet vilks simbolizē raganas varu pār dzīvniecisko daļu cilvēkā. Šajos priekšstatos arī vecmāte jeb bērnu saņēmēja tika uzskatīta par raganu, kas var izburt veselu bērnu no sievietes vēdera vai arī ļaut sievietei un bērnam mirt. Ragana vietām simbolizēja arī neizprotamo ļaunumu, tāpēc saulgriežu ugunskuros tika dedzinātas simboliskas lelles-raganas, lai no tā atbrīvotos.
Sākotnējie priekšstati par raganas būtību un Valpurģu nakts nozīmi ir deformēti viduslaikos raganu prāvu laikā un šodien daudzviet Eiropā pilnībā aizmirsti. Valpurģu nakts (Walpurgisnacht) – vācu raganu folklorā – vislielākie pagānu auglības svētki un viens no galvenajiem raganu sabatiem. Valpurgu nakts ir tas pats, kas Beltains jeb maija vakars, un tos svin 30. aprīļa naktī par godu plaukstošajam pavasarim. Valpurģu nakts asociējas ar Svēto Valpurģi, Vimburnas klostera mūķeni Anglijā, – viņa 748. gadā devusies uz Vāciju ar nodomu dibināt tur klosteri. Viņa mirusi 777. gada 25. februāri Haidenheimā. Viņa bija ārkārtīgi populāra, un strauji izveidojās viņai veltīti kulti. Romas katoļu martiroloģijā viņas svētku diena ir 1. maijs. Viduslaikos uzskatīja, ka Valpurģu naktī raganas dzīro visā Vācijā, Nīderlandē un Skandināvijā. Raganas sēdās uz slotām un lidoja uz kalnu galotnēm, kur nodevās nevaldāmām dzīrēm un dejošanai un kopojās ar dēmoniem un velnu. Montegju Samerss darbā The History of Witchcraft and Demonology (1926) sacījis: «Zemnieki ticēja, ka Somijā nebija tādas kalna virsotnes, kur aprīļa pēdējās dienas pusnaktī nepulcētos dēmoni un burvji.» Vācijā Brokena kalns Harca kalnu masīvā bija visievērojamākā vieta, kur norisinājās raganu sabati. Harca kalni atrodas mežonīgā apvidū Ziemeļvācijā -izslavēto raganu saietiem piemērotā vietā. Ticība sabatiem bija tik izplatīta, ka 18. gadsimtā zīmētās Harca kartēs gandrīz vienmēr bija attēlotas raganas uz slotaskātiem dodamies vienā virzienā – uz Brokenu. Svētā Valpurģe bijusi maiga sieviete, kuras dzīve bijusi svētuma apdvesta. Tomēr svētki, kas nes viņas vārdu, tāpat kā citi raganu svinēti sabati, saistījās ar velnišķīgām izdarībām. Mūsdienu Pagāni un Raganas atzīmē šos svētkus ar tradicionālo dejošanu, rituāliem un dzīrošanu, bet nevienam no šiem pasākumiem nav nekāda sakara ar velnu. Latvijā – Ūsiņš, Skandināvijā un ģermāņu tradīcijās – Valpurģu nakts un Maija diena, Ķeltu tradīcijā – Beltains.
