MILDAS ZVAIGZNES PATIESĪBĀ IR SPĒCĪGAS MAĢIJAS ZĪMES!...

Nav nekāds noslēpums, ka latvieši vienmēr zinājuši zīmju spēku un izmantojuši tās, sargājot sevi, saimi un mājokli. Īpašās spēka zīmes liktas pie dzīvojamām un saimniecības ēkām, pagalmā un dārzā – gan akmenī kaltas, gan kokā grebtas, ieaustas jostās un segās, ieadītas zeķēs, izšūtas vai vienkārši uzzīmētas. Mūsu senčiem arī bija vairākas aizsardzības zīmes, kas tika nodotas tikai mutvārdos, jo saistījās ar postu nesošajiem spēkiem.

Pūķi kalpoja savam saimniekam, kas tos nopircis no jodiem apmaiņā pret dvēseli. Tomēr, tos varēja izmantot arī aizsardzībai pret citiem mošķiem, kas naktī vajā mājiniekus. Pūķu acīs glabājās arī dziedinošs spēks. To varēja aktivizēt ar zilu krāsu uz baltas (tāss bērza miza) vai lapas uzzīmējot riņķi. Tad tas sirdzējam jāliek zem spilvena uz trim diennaktīm. Pēc tam lapa jāsadedzina un pelni jāaizskalo prom. Rituāla beigās pie sirdzēja naktī atnāk pūķis (ar baisiem murgiem un mokošām vīzijām), taču aizejot pūķis paņem līdzi arī apvārdotā nelaimi. Līdzīgs rituāls ir mūsdienu wicca maģijā ar ūdens zīmi.

Gudri ļaudis zinājuši, kā neļaut lietuvēnam darīt sliktos darbus. Bija jāprot uzvilkt lietuvēna krustu, pie kam ar vienu rokas vilcienu, pabeidzot zīmi tur, kur tā iesākta. Tas bija jādara citiem neredzot. Un, lai zīmei būtu lielāks spēks, jādomā labas domas. Tad tā pasargās i no lietuvēna, i no spoka. Interesanti, ka lietuvēna krustu zīmēja uz alus kausu vāku apakšpuses, varbūt lai pasargātu vīrus no piedzeršanās. Spēcīgāka bija zīme no astoņiem vai pat deviņiem stariem. Lietuvēna zīmi vilka uz priekšmeta, par kuru saimnieks bažījās, ko gribēja pasargāt. Savdabīga lietuvēna krusta vilkšanas forma ir ar acīm – ja cilvēks juta, ka spokojas, viņš ar skatienu sev priekšā uzzīmēja maģisko formu, pasargājot sevi no negatīvās enerģijas iedarbības. Lietuvēna krusts ierobežoja nelabā gara darbības areālu, bet nevienam citam ļaunu nenodarīja. Zināms, ka lietuvēna krusts izmantots, ārstējot rozi. Interesanti, ka ar staru uz augšu lietuvēna krusts maģijas pasaulē pazīstams kā pentagramma.

Un šajā sakarā ir kāds mistisks stāsts par mūsu valsts slavenāko brīvības simbolu jeb Brīvības pieminekli un Mildu. Šajā piemineklī ir iekodēti daudzi mūsu tautas simboli un pašā augšā ir viens no spēcīgākajiem simboliem trīs zvaigznes, kas veidotas kā “Lietuvēna krusts”. Taču, rūpīgāk ieskatieties var pamanīt kļūdu un vidējā zvaigzne patiesībā veido pentagrammu. Par to vai tā bijusi kļūda vai apzināta rīcība vēsture klusē, taču iespējams pateicoties spēcīgajām aizsargājošajām zīmēm Mildai izdevās neskartai pārdzīvot kara un okupācijas gadus.

/aizrobezas.lv/

PSRS UNIKĀLĀ TEHNIKA - "AUTOBUSS-GIGANTS YAA-2".

1932. gadā Jaroslavļas rūpnīcas speciālisti izstrādāja unikālu milzu autobusu projektu "YAA-2", kas paredzēts 54 pasažieru sēdvietām un ļauj vienlaikus pārvadāt līdz 100 cilvēkiem.

Darbs pie jauna sabiedriskā transporta modeļa izveides sākās ar šasijas pārbaudi ar 6x4 riteņu izvietojumu - tās pamatā bija maza apjoma kravas automašīnas YAG-10 vienības, kuras tika izlaistas 1931. gada 7. novembrī. Rāmis bija ļoti smags - tas tika sametināts 18 atsevišķos rites kanālu gabalos ar kopējo svaru 1200 kilogrami. Hercules-YXC-3 dzinējs ar 103 zirgspēkiem ļāva autobusam sasniegt pilnu slodzi 47,5 km / h.

Ideja tika nosūtīta uz Ļeņingradu uz trastu " Lenkomtrans", kur automobīļu bāzē "ATUL" tika izgatavots tā laika lielākais autobuss! Tā garums bija 11,45 metri, un pagrieziena rādiuss bija 14,5 metri, kas lielām pilsētām uzlika dažus ierobežojumus tā izmantošanai. Pēc tam motors tika aizstāts ar “Continental-22P” ar jaudu 120 ZS, sēdvietu skaits tika palielināts līdz 54 un 46 stāvēja. Vadītājs un konduktors varēja sazināties ar īpašu sarunas aparātu.

“YAA-2” interjers joprojām ir pārsteidzošs: pasažieru sēdekļi bija apvilkti no īstas ādas, uz logiem bija biezi aizkari, liels pulkstenis, radioaparāts ar diviem skaļruņiem un spoguļiem.

Zīmīgi, ka daudzas padomju un mūsdienu publikācijas kļūdaini sauc “YA-2” saīsinājumu “YA-1”, kaut arī pirmais “Jaroslavļas autobuss” bija “Y-6”. Neskatoties uz visu unikālās tehnoloģijas priekšrocību kompleksu salīdzinājumā ar līdzīgiem “klases autobusiem”, autobuss netika ražots masveidā šo gadu autobūves nesagatavotības dēļ. Bija jaudīgu motoru trūkums: ātrs Continental-22P nodilums pie maksimālās slodzes kļuva par laikietilpīgu un dārgu remonta iemeslu.

Šodien veiksmīgi darbojas Jaroslavļas motoru rūpnīca, kas pārdēvēta par PJSC. Tas ražo veselu līniju dīzeļdegvielas un elektrisko agregātu, pārsega elektrostacijas un piegādā produktus MAZ OJSC, LiAZ LLC, BelAZ RUPP, Ural OJSC un citiem, kas pēc tam tiek uzstādīti vairāk nekā 300 Krievijas , Baltkrievijas un Ukrainas transportlīdzekļos.

HITLERA KAIMIŅIENE PASTĀSTA PAR IZNESTO ZĀRKU NO FĪRERA DZĪVOKĻA...

101 gadus vecā Alise Franka-Stoka no Lielbritānijas runāja par vācu politiķa Ādolfa Hitlera dzīvi 1920. – 1930. gadā Minhenē. Pēc sievietes teiktā, šajā laika posmā viņa dzīvojusi blakus fīreram. Kā sacīja Stoka, Hitlers atkārtoti atgriezās mājās SS locekļu pavadībā, un reiz no viņa dzīvokļa tika iznests zārks.

Toreiz Hitlers, kurš pēc neveiksmīga apvērsuma mēģinājuma tika atbrīvots no cietuma, dzīvoja dzīvoklī Minhenē Prinzregentenplatz 16. “Mēs dzīvojām lielā mājā ar vairākām ieejām. Viena ieeja veda uz mūsu dzīvokli Nr. 14, bet otra - uz nr. 13 vai uz nr. 15, kur dzīvoja Hitlers, ”Stoka pastāstīja ziņu aģentūrai SWNS. Pēc viņas teiktā, reiz no politiķa dzīvokļa tika izvests zārks, bet kurš tajā atradās, joprojām nav zināms. Tomēr sieviete  domāt, ka tas varētu būt bijis Hitlera māsasmeitas Gēlas Raubalas ķermenis, kura arī dzīvoja šajā dzīvoklī.

Pēc Stokas teiktā, Hitlera politiskos uzskatus neatbalstīja visi mājas iedzīvotāji. Tajā pašā laikā viņa atzīmēja, ka nekad nav komunicējusi ar Hitleru personīgi, bet bieži viņu redzējusi. Reiz Fīrera kaimiņš devās uz operu, bet SS locekļi neļāva viņam apsēsties savā vietā un lika viņam iet sēdēt  divas ložas zemāk. “Kad priekškars tika pacelts, es ieraudzīju valdības ložu - tur sēdēja Hitlers, stāsta kāda acu lieciniece! Vairākas reizes Stoka redzēja, ka Fīrers steidzīgi atgriežas mājās SS locekļu pavadībā - sieviete domā, ka Hitlers bija visai bieži nobijies, ka kāds varētu mēģināt viņu nogalināt.

Hitlers šajā mājā dzīvoja līdz 1934. gadam. Pēc tam, kad Fīrers kļuva par Reiha kancleru, viņš pārcēlās, bet palika dzīvokļa īpašnieks un laiku pa laikam to apmeklēja.

https://vk.com/video-2528032... , šeit Alises Frankas - Stokas atmiņu stāts par šo atgadījumu!

KĀPĒC SIEVIETES PAMET VĪRIEŠUS, KURUS MĪL? VĪRIEŠI, IZLASIET!!! BŪS SVĒTĪGI JUMS UN JŪSU ATTIECĪBĀM!

Autors: Džastis Šanfarbers — laulību un pāru konsultants.
Kā konsultants darbā ar vīriešiem un sievietēm attiecību krīzē, es palīdzu saviem klientiem tikt galā ar dažādiem attiecību jautājumiem. Lai arī daudzas situācijas ir sarežģītas, ir viena pamata patiesība, kuru vīriešiem būtu jāzina. Un tā ir tāda: sievietes pamet vīriešus, kurus mīl.

VĪRIEŠI, IZLASIET ŠO RAKSTU!!! TAS BŪS SVĒTĪGI JUMS UN JŪSU ATTIECĪBĀM!!!

Viņas par to jūtas drausmīgi. Viņu sirdis lūzt. Viņas izplūst asarās. Bet viņas iet prom. Viņas sakopo savu drosmi, savus resursus un aiziet prom. Sievietes atstāj vīriešus, ar kuriem viņām ir kopīgi bērni, mājas un dzīves. Sievietes aiziet dažādu iemeslu dēļ, bet ir viens iemesls, kas ir īpašs, viens, kuru es gribu lai vīrieši saprot.

Sievietes aiziet, jo viņu vīrietis nav klātesošs. Viņš strādā, sporto, spēlē, skatās TV, makšķerē… saraksts ir garš. Tie nav slikti vīrieši. Tie ir labi vīrieši. Viņi ir labi tēvi. Viņi atbalsta savu ģimeni. Viņi ir jauki, patīkami. Bet viņi uztver savu sievu kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi nav klātesoši.

Sievietes manā kabinetā saka “Es gribētu kādā iemīlēties — pazaudēt galvu — tieši sava vīra acu priekšā.” Reizēm šī atziņa viņas nobiedē. Reizēm viņas raud.

Vīrieti! —

 es nesaku, ka tas ir pareizi vai nepareizi. Es saku to, ko es redzu. Tu vari būt dusmīgs vai ievainots, vai sašutis — kā vēlies. Tava sieva nav tavs īpašums. Viņa nav parādā tev savu dvēseli. Tev tā ir jānopelna. Ik dienu, ik mirkli. Nopelnīt tu to vari, pirmkārt un galvenokārt ar savu klātbūtni, esot dzīvs. Viņai tas ir jāsajūt. Viņa vēlas runāt ar tevi par to, kas viņai ir svarīgi un sajust to, ka tu viņu dzirdi. Nevis pieklājīgi māt ar galvu. Nevis kušināt viņu. Un noteikti nespēlēt sātana advokātu.

Viņa grib, lai tu sajūti viņu. Viņa nevēlas apgrābstīšanu autopilotā vai fikso izlādes seksiņu. Viņa grib sajust tavu kaisli. Vai tu pats jūti savu kaisli? Vai tu vari to viņai parādīt? Ne tikai kaisli pēc viņas vai pēc seksa — tavu kaisli būt dzīvam? Vai tev tā maz ir? Tā ir vispievilcīgākā lieta, kas tev pieder. Ja tu esi to pazaudējis, kāpēc? Kur tā pazuda? Noskaidro to. Atrodi to. Ja tu to nekad neesi jutis, tu jau esi dzīvei parādā.

Ja tu domā, ka esi klātesošs ar savu sievieti, pamēģini viņu sadzirdēt. Vai tavs prāts klejo? Pamani to. Kad tu skaties uz viņu, cik dziļi tu viņu redzi? Paskaties vēlreiz — dziļāk. Sastopies ar viņas skatienu un paturi to ilgāk kā parasti, ilgāk, nekā būtu ērti. Ja viņa pavaicā, ko tu dari, pasaki — “es skatos Tevī. Es gribu ieraudzīt Tavas dzīles. Mani interesē, kas tu esi. Pēc visiem šiem gadiem es aizvien vēlos uzzināt, kas tu esi — katru dienu no jauna.” Bet saki to tikai tad, ja tā ir patiesība, ja tu to tā jūti.

Pieskaries viņai ar pilnu uzmanību. Pirms tu pieskaries viņai ar savu roku, sajūti, kādas ir sajūtas tavā rokā. Pamani, kas notiek brīdī, kad tu viņai pieskaries. Kas notiek tavā ķermenī? Ko tu jūti? Pamani vissmalkākās jūtas un sajūtas (šo sauc par apzinātību). Pastāsti viņai, ko tu jūti — mirkli pēc mirkļa.

Bet tu esi aizņemts. Tev nav laika šim. Vai tomēr ir — piecas minūtes? Piecas minūtes dienā? Vai tu vari to apņemties? Es nerunāju par ekstravagantām vakariņām vai par iziešanu ielās (kaut gan arī tas ir jauki). Es runāju par piecām minūtēm katru dienu būt pilnībā klātesošam ar sievieti, ar kuru tu dali savu dzīvi. Būt pilnībā atvērtam — dzirdēt un redzēt — nevērtējot. Vai tu to darīsi? Varu saderēt, ka tad, kad tu sajutīsi garšu, tu nevēlēsies apstāties.

(piezīme — aprakstītais tieši tāpat strādā arī otrā virzienā.)

/ aumprakse.lv /

KĀ UZVARĒT DEPRESIJU?...

Lai uzvarētu depresiju, vispirms jāsaprot, kas tā tāda ir un pēc tam jāiemācās depresiju ieraudzīt. Tikai tad, kad depresija sevī ieraudzīta, var sākt meklēt ceļu, kā no tās varas atbrīvoties.

Nē! savai dzīvei.

Vārds depress tulkojumā no angļu valodas nozīmē nomākt, pazemināt, vājināt. Cilvēka prātā esošie radošie spēki nemitīgi cīnās ar destruktīvajiem spēkiem, kuri radošos spēkusapspiež un nomāc. Labos apstākļos dzīvības spēki uzvar. Taču spēki, kuri dzen depresijā, nereti ir gatavībā un jau darbojas, un parasti cilvēks pats nepamana, ka nokļuvis depresijas varā. Tāpēc visiem jābūt modriem, jāatpazīst destruktīvie procesi sevī un pēc iespējas ātrāk problēmas jārisina.

Depresija ir ļoti stipra un gudra patoloģija, kas slepenā, neredzamā veidā liek cilvēkam sevi padarīt emocionāli nedzīvu un sagraut arī fiziski. Tās mērķis ir iznīcināt kā emocionālo, tā fizisko dzīvību. Depresijas slēptā daba ir īpaši uzsverama, jo no labas gribas ar skaidru prātu cilvēks nesāks sevi iznīcināt. Ja cilvēks nevēlas no rītacelties, nevēlas piedalīties dzīvē,nemīl sevi, viņš jau kalpo depresijai. Viņš saka Nēpats savai dzīvei, viņš iznīcina sevi un parasti cenšas paraut līdzi arī citus cilvēkus. Protams, kalpību depresijai cilvēks neapzinās, arī apkārtējie parasti neko nenojauš un nesaprot, kādēļ pēkšņi kāds jauks, pieklājīgs, vienmēr smaidīgs cilvēks izdarījis pašnāvību. Depresija ir pastrādājusi ideālu noziegumu.Apkārtējie nekonesaprotot, arī neinteresējas, kas ar cilvēku noticis. Tas ir īsts depresijas meistarstiķis – organizēt sabiedrisko domu tā, lai vairums sabiedrības gribētu paslēpt, ignorēt depresijas pastrādātos noziegumus, sargājot depresiju no atmaskošanas. Superpatoloģija, kas liek upuriem organizēt pašiem savu nāvi.

Redzamā un neredzamā daļa.

Centīšos aprakstīt depresiju, nedaudz raksturojot procesus, kuri notiek cilvēka prātā. Lai gan parasti redzama ir tikai aisberga virsējā daļa, aisberga zemūdens daļa parasti veidojas gadiem ilgi un ir būtiskākā, jo var nogremdēt pat Titāniku. Velti domāt, ka kāds kuģis ir tik stiprs, ka var kļūt iedomīgs un ignorēt neredzamo aisberga daļu. Depresija labprāt nogremdē lielus un mazus, stiprus un vājus cilvēkus, taču īpaši apdraudēti ir tie, kuri domā, ka viņus pasargās ārēji sasniegumi, piemēram, nauda, vara, panākumi. Šie mānekļi bieži tiek izmantoti, lai ievilinātu cilvēkus ūdeņos, kuros ir daudz aisbergu. Kā zināms, bagātajiem netikt debesu valstībā, bet ceļš uz elli jau sagatavots. Domājot par ārējām lietām, cilvēks pavisam aizmirst, ka viņā ir vesels okeāns, kurā mīt dažnedažādas dzīvas un nedzīvasradības. Tas, kas ir zem ūdens, zemapziņā ir stiprāks par apziņu. Aisberga neredzamā daļa vienmēr ir lielāka par redzamo. Tāpēc depresijas atmaskošanu sākšu, parādot ārējās labi redzamās pazīmes, pamazām ejot dziļāk un aprakstot neredzamās depresijas daļas.
Slikts garastāvolis, nevēlēšanās strādāt vai mācīties, neticība saviem spēkiem, nevēlēšanās komunicēt, hronisks nogurums, veģetodistonija, bieža slimošana – šīs depresijas izpausmes var būt viegli pamanāmas. Parasti cilvēks, kurš nonācis depresijas varā izvairās no komunikācijas vai precīzāk – viņš izvairās no dziļākas cilvēciskas komunikācijas. Kopumā tas var maskēties zem pārmērīgas strādāšanas vai mācīšanās. Cilvēks var būt labi sociāli adaptēts, ārēji priecīgs un enerģisks, taču iekšēji pilnīgi vientuļš.

Vientulība.

Ja ir vientulība, būs arī depresija.Starp depresijā esošu cilvēku un pārējiem ir neredzama, nepārvarama siena. Cilvēks ir iesprostots savā iekšējāpasaulē, bet apkārtējie par viņu mēdz teikt:«Viņš nelaiž sev klāt.»Cilvēks var pazust daudzos darbos vai datorā. Apkārtējie var just, ka trūkst kontakta, taču neviens nezina, ko cilvēks jūt, pārdzīvo, cik stipri baidās pazaudēt darbu, kā pārdzīvo priekšnieka kritiku. Reizēm cilvēks sūdzas, cik viņš slikti, bezcerīgi jūtas, tačuapkārtējo atbalsts, padomi, idejas, kā pārvarēt depresiju līdz viņam nenonāk. Viņa paša bruņas nelaiž iekšā mīlestību. Cilvēks domā, ka neviens viņu nespēj saprast. Viņš arī negrib būt kādam par apgrūtinājumu. Viņam šķiet, ka viņa defektus visi redz un neviens negrib komunicētar tādu sliktucilvēku. Ja viņš aizies uz kādu tusiņu, tad drīzāk citus apgrūtinās, tāpēc labāk nekur neiet, jo komunikācija sagādā tikai mocības. Vientuļajā iekšējā cietumā sāk uzplaukt destruktīvas domas: «Es esmu sliktāks par citiem. Es nemāku pareizi dzīvot. Pa īstam neviens mani nemīl unnav mīlējis. Es esmu slikts cilvēks. Pasaule ir netaisnīga, ļauna...»

Destruktīvās domas pamazām sagrauj cilvēka pašapziņu. Jo viņš sev šķiet sliktāks, jo vairāk norobežojas no citiem: viņi tāpat nesapratīs, viņiem tādu problēmu nav, viņi tāpat nepalīdzēs. Visa destruktīvā procesa rezultātāuzvar ļaunums pret sevi. Mīlestība iet bojā. Cilvēks nesaprot, kā izkļūt no vientulības cietuma.Nesaprot, kā vispār var sevi mīlēt. Naids pret sevi ir kļuvis par zemapziņas valdnieku.
Uzsvēršu, ka visi aprakstītie destruktīvie procesi pārsvarā notiek neapzināti. Cilvēks parasticenšas izrauties no vientulības, bet neapzināti iedzen sevi aizvien dziļāk.  Vientulībā ieviešas bailes, aizdomīgums, kauns, neciešamas sāpes, vainas izjūta.

Kā ārstēties?

Cilvēks depresijā nekur nevēlas iet, viņam šķiet, ka neviens viņu negrib redzēt. Jārīkojas pretēji!Ar varu jāspiež sevi piedalīties dzīvē – iet uz viesībām, tikties ar draugiem, regulāri sportot. Nevajag palikt vienam ar savām mokošajām domām!Ieteicams atrast cilvēkus, ar kuriem var runāt par savām domām, pārdzīvojumiem. Taču šiem cilvēkiem jābūt spējīgiem izturēt grūtas domas un jūtas bez pārmetumiem, bailēm, padomu uzspiešanas. Jāatrod cilvēki, kuri paši ir spējīgi pārvarēt grūtības. Cilvēki, kuri spēj krīzes laikā izaugt stiprāki. Laba komunikācija ārstē no vientulības.

Vainas izjūta.

Depresīva cilvēka prātā izveidojas represīvu programmu sistēma, ko var apzīmēt ar vārdiemsodīšana, totalitārisms, netaisnība. Pie varas nāk ļauna, sadistiska valdība. Represīvāsprogrammas cilvēku moka, vajā, atņem labumus. Viena ļauna un stipra prāta daļa moka vājo unjūtīgo prāta daļu. Nav nekādas žēlastības. «Citiem sanāk labāk nekā tev. Tu slikti izskaties. Tu nepatīc cilvēkiem. Tu apgrūtināsi citus ar savu klātbūtni. Ar tevi kaut kas nav kārtībā,»– tā vainas izjūta uzbrūk cilvēka iekšējā pasaulē. No ārpuses var redzēt, ka cilvēks baidās izteikt savu viedokli, ir pasīvs, ar sāpēm reaģē uz kritiku. Kaut kas jādara, lai izpirktu savu vainu, tāpēc cilvēks pārmērīgi daudz strādā, slimo vai nodara sev kādu citu kaitējumu. Piemēram, sasit mašīnu vai sagrauj esošās attiecības. Visbiežākā vainas izjūtas izpausme ir hronisks nogurums.

Kā ārstēties?

Cilvēkam jāsaprot, ka vainas izjūta nav pareiza. Tā uzbrūk, vaino, bet tai nevajadzētu ticēt. Vajadzīgi sabiedrotie – draugi, darbabiedri.«Man šķiet, ka es prezentācijā uzstājos ļoti slikti. Kā tev liekas?»Parasti neko sliktu cilvēks nav izdarījis, un skats no malas palīdz izkāpt no nepareizās pārliecības, ka cilvēks paveicis noziegumu un ka tagad viņam sevi bargi jāsoda ar pašpārmetumiem. Pēc iespējas vairāk jāuzturas pozitīvu cilvēku kompānijā. Tā var mācīties no citiem domāt par sevi pozitīvas domas. Var mācīties baudīt dzīvi ierastās sevis zāģēšanas vietā.

Naids un agresija.

Agresija cilvēkam nepieciešama, lai sasniegtu mērķus, rūpētos par sevi,savu ģimeni un līdzcilvēkiem. Agresija un dusmas palīdz pārvarēt grūtības, kāpt kalnā. Depresijas gadījumā agresijavēršas pret sevi, nemitīgi pārmetot, sevi kritizējot, salīdzinot ar citiem, veiksmīgākiem.Tā izaug līdz naidam pret sevi.Tā kā cilvēks jūtas slikts arī par savām dusmām un naidu, viņšnemitīgi šīs emocijas mēģina norīt. Bet norītās emocijas, gadiem uzkrātas pazemē, rada zemestrīces
un vulkānu izvirdumus, piemēram, sagraujot attiecības. Iepriekš interesantais, gudrais vīrs tagad izskatās garlaicīgs, viņa pieskārieni rada riebumu, klātbūtne kaitina. Gadiem krātās dusmas un naids rada rutīnas sajūtu attiecībās, garlaicību, vēlmi satikt kādu citu pievilcīgu un interesantu.Ja dusmas un naids tiek izspēlētas attiecībās regulāru asiņainu kautiņu veidā, abi kara dalībniekigadu gaitā piepildās ar aizvien lielāku naidu, abi izsīkst un nogurst no regulārām bezjēdzīgām cīņām.Naids uzplaukst, mīlestība tiek iznīcināta. Depresija strauji izplešas šajos labvēlīgajos apstākļos. 

Kā ārstēties?

Agresiju vajadzētu izmantot kā kodolenerģiju, kura jālieto gudri un uzmanīgi, lai ražotu elektrību,siltumu, gūtu panākumus darbā, stiprinātu veselību. Ja kodolreaktors netiek pieskatīts, draud katastrofa.Cilvēkam jāmācās izteikt savu viedokli mierīgā veidā. Nav nekas bīstams, ja ģimenē par kādiem jautājumiempastāv divi pretēji viedokļi. Ja var pieņemt dažādu viedokļu vienlaicīgu, draudzīgu eksistenci, tas kļūstinteresanti un dod dzīvei papildus dimensijas. Nevienam nav jāuzvar vai jācieš sakāve. Ja abi var izteiktpretējus viedokļus, katrs palikt pie sava un ļaut pastāvēt abiem viedokļiem, problēmas ar laiku atrisina pašas sevi. Paradīzes nebūs. Nobrāzumi un zilumi būs tāpat. Bet no lūzumiem parasti var izvairīties, jacilvēki māk dusmas un agresiju pielietot.

Nespēja sērot, zaudēt, un piedot.

Neizturami zaudējumi depresīva cilvēka zemapziņā ir nemitīgi sāpju ģeneratori. Tos varsalīdzināt ar karā ķermenī nonākušām lādiņu šķembām, kuras jebkurā brīdī var sastrutot vai radīt muskuļu spazmas un sāpju kamolus. No ģimenes aizgājis tētis, mamma pārāk agrisākusi strādāt, jaunākā brālīša vai māsiņas piedzimšana – zemapziņā rodas tuvā cilvēkatrūkums, vakuums, kuru nepieciešams aizpildīt. Šī deficīta vieta nemitīgi prasa ēst, nemitīgi ģenerē fizisku izsalkumu, vajadzību pēc atzinības, uzmanības.Ja jau saviem vecākiem neesmu vajadzīgs, nebūšu vajadzīgs nevienam. Bieži zaudējums ir ļoti subjektīvs, to rada paša cilvēka neapzināta interpretācija. Piemēram, mamma uzslavē kaimiņu meitenīti, bet pašas meitiņa sāk domāt, ka viņa nav gana laba, mamma viņu nemīl. Tas zemapziņā apaug ar negatīvāminterpretācijām – mani neviens nemīl, es slikti izskatos, man nekas nesanāks.

Kā ārstēties?

Lai atbrīvotos no zaudējumiem, tie jāatceras un jāizsēro, taču izsērošana prasa spēju just savas sāpes, laiku un ir gadiem ilgs process.Līdzās vajadzīgi cilvēki, kuri māk izsērot zaudējumus un spēj palīdzēt uzsākt sērošanu, turklāt tai vajadzētu notikt pēc principa: «Paraudu, paskumstu un eju tālāk.» Bieži cilvēks iet tālāk pārāk ātri, noliedzot sevī esošo ievainojumu. «Ar mani viss kārtībā. Esmu piedevis.»Piedot pašam sev,vecākiem, pāri darītājiem ir ļoti svarīgi, bet, kā jau minēju, tas ir gadiem ilgs, dziļš process. Nevar pa īstam piedot vienkārši pasakot es piedodu vai padomājot esmu piedevis. Piedošana jāmācās un jāpraktizē visu dzīvi. Var iemācīties palaist zaudējumus, neiestrēgstot tajos. Svarīgāk dzīvot dzīvi tagad un saglabāt prātā mīlestību, prieku, interesi. Zaudējumi jāatceras, bet tajos nevajadzētu iestrēgt.

Bailes.

Ja cilvēkā ir daudz sāpju, viņš sāk baidīties pats no savām sāpīgajām emocijām. Viņš it kā nemitīgi bēg pats no sevis. Just neizturamas bailes ir biedējoši – bailes nomirt, saslimt, ciest neveiksmi, bailes no savas depresijas, bailes zaudēt attiecības. Bailes pazaudēt dzīvošanas sajūtu. Depresijas apburtajā lokā bailes pastiprina depresiju, potencē tās attīstību.

Kā ārstēties?

Jāmācās skatīties acīs bailēm. Pārvarēt tās, ejot tām cauri. Mācīties nebaidīties no bailēm – tāds irceļš uz izveseļošanos. Tas arī ir darbietilpīgs darbs, ko nevar paveikt vienā dienā, bet kas ilgākā laika periodā ir iespējams.

Galvenie pamatpricipi cīņā ar depresiju:

1. Pēc iespējas agrāk saprast, kas notiek patiesībā. Ja ilgstoši saglabājas nogurums, pazemināts garastāvoklis, neticība sev, nevēlēšanās mācīties, veģetodistonija, bieža slimošana, nevēlēšanās strādāt, trūkst intereses un prieka, iespējams, cilvēks jau ir depresijas varā. Problēmas risināšana jāsāk nekavējoties! Jo ilgāk problēmu nerisina, jo grūtāk cīnīties vēlāk. Tam var būt arī neatgriezeniskas komplikācijas – somatiska slimība, attiecību sabrukums, darba zaudēšana, darba nespēja.Palīdzēt saprast, kas īsti notiek un uzsākt ārstēšanos, var palīdzēt ģimenes ārsts, psihoterapeits, psihiatrs.
2. Svarīgākais princips karā ar depresiju ir ilglaicīga veselīga aktivitāte. Kustēties! Nepadoties! Būt neatlaidīgam! Ilglaicīga pareiza aktivitāte pamazām sakaus depresiju. Ja ciesta neveiksme, jāceļas un jāmeklē jauni ceļi. 
3. Piespiest sevi kontaktēties ar citiem, sevišķi pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem, kuri spēj pārvarēt grūtības. Meklēt domubiedrus, sarunubiedrus. Runāt par to, kasnotiek, meklēt vidi, kura padara stiprāku, uzlādē ar enerģiju, attīsta.
4. Strādāt, mācīties, sportot, regulāriaktīvi atpūsties, ievērojot mērenību. 
5. Ja minētie pasākumi nepalīdz, vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem.Ģimenes ārsts var palīdzēt izvērtēt situāciju, palīdzēt izveidot atveseļojošo pasākumu plānu. Tāpat ģimenes ārsts var palīdzēt izvērtēt, vai ir vajadzīga dzīvesveida maiņa, atpūta, psihoterapija vai medikamentoza terapija.
6. Psihoterapija ir īpaši efektīva, ja depresija ir īslaicīga. Tā lieliski palīdz jauniem cilvēkiem un tiem, kas spēj garīgi ar sevi strādāt. Tas ir ilgs, interesants darbs ar sevi. Cilvēks var lielākā vai mazākā mērā sevi pārveidot, stiprinot radošos spēkus, nobremzējot destruktīvo spēku ietekmi.Latvijā diemžēl psihoterapiju valsts neatmaksā, tā ir dārga, bet ļoti efektīva depresijas ārstēšanas metode.
7. Medikamentoza terapija – ar to būtu jāsāk, ja depresija ir smaga, hroniska un cilvēks ir izsīcis, nespēj vairs cīnīties pret depresiju. Antidepresanti jālieto mēnešiem ilgi, sadarbojoties ar ārstu.
8. Universālu recepšu nav un nebūs – katram jāmeklē savs ceļš, kā kļūt stiprākam! 

/ Publicēts žurnālā ,,Ārsts.lv" 2016.gada maijā. /

MĪTI PAR VĀJO VĪRIETI UN STIPRO SIEVIETI...

Tehniskais progress iet uz priekšu, taču cilvēka prāts joprojām paliek arhaisks un mistisks. Latvijā bieži kultivē mītu, ka sievietes ir stipras un visu varošas, bet vīrieši vāji un nepieauguši. It kā vienā vidē auguši, vienu ēdienu ēduši varētu izaugt divi, pilnīgi atšķirīgi cilvēku tipi – stiprais un pieaugušais; vājais un nepieaugušais.

Bieži saka, ka vīrietisir kā vēl viens bērns, bet sieviete – pieaugusi un spējīga tikt ar visu galā.Kur gan radusies šāda domāšana? Vai tās ir pēckara sekas, kad vīrieši bija gājuši bojā, bet sievietēm pašām bija jātiek ar visu galā?Iespējams, tas bija tik traumējoši, ka palika tautas zemapziņā, tādējādi arī turpmāk uzturot mītu: «Ja atkal būs karš un vīriešus izkaus, mēs būsim gatavas!»

Katram mītam ir sava ārējā izpausme un dziļas saknes prāta mistiskajos slāņos. Piemēram,viens no izplatītiem mītiem, kas dziļi iesēdiesmūsu zemapziņā un ko domā gan vīrieši, gan sievietes, ka jaundzimušo spēj nomierināt tikai sieva, bet vīrs to nevar. Tā arī notiek – sieva auklē mazuli, ir pārgurusi un dusmīga, ka vīrs nepalīdz. Vīrs jūtas atstumts, nepiederīgs un nevarīgs. Tā ir mīta ārējā izpausme. Dziļi zemapziņā ir mīta saknes – sieva tic, ka tikai viņa tiks galā, bet vīrs mazuli noteikti satraumēs, un viņš arī automātiski distancējas, jo tā it kā būs labāk. Mīts sāk darīt savu reāli ļauno darbu – bērns pazaudē tēvu, sieva pazaudē vīru. Tādējādi it kā rodas pamats producēt mīta ārējo izpausmi:Latvijā trūkst labu tēvu. Ja šo teikumu daudzas reizes uzraksta un pasaka, tas iesēžas cilvēku zemapziņā un viņi automātiski domā, ka sieviete ir stipra, tiek ar visu galā, bet vīrietis – nē. Patoloģiskais apburtais loks noslēdzas. Mīts uztur, un pavairo pats sevi.

Kāda ir realitāte?

Realitātē tētis spēj iemācīties nomierināt mazuli, spēlēties, baudīt kopā būšanu. Iespējams, ka tas nesanāks uzreiz un viegli. Varbūt vajadzēs spēku un pacietību, lai pārlauztu mītu un zemapziņā ierakstīto: «Mans tēvs mani neauklēja, tas nav vīrieša darbs.»Nesen dzirdēju jaunas māmiņas teikto: «Tie ir mūsdienu labie tēti, kas spēlējas ar bērniem.» Biju ļoti lepns, jo teiktais attiecās arī uz mani.
Par mīta otro daļu. Realitātē stipra, pieaugusi sieviete sadarbojas ar vīru. Viņa nedara visus darbus viena. Viņa var atstāt bērnu vīram un aiziet pie manikīra. Norobežošanās un pārmērīga darīšana nepalīdz, tā nav stipruma pazīme. Stiprums ir sarunāt ar vīru, kā darbi tiks dalīti. Mazulim ir ļoti svarīga unikāla komunikācijas pieredze ar katru no vecākiem. Iespējams, ka arī māmiņai var būt grūti lauzt mītu un noticēt, ka vīrs tiks ar visu galā. Mīts mudinās justies stiprai visvarenai mammai, kura ir labāka par tēti. Nevajag ļauties mītam, jo tas dzen iegūt visvarenas vientuļas mammas statusu, taču tā var pazaudēt attiecības ar vīru un nogalināt sevī sievieti.

Kādēļ par šo mītu rakstu?

Tāpēc, ka ikdienā publiskajā telpā un klientu stāstītajā spilgti redzu šī mīta izpausmes. «Latvijā ir daudz labu sieviešu, bet nav labu vīriešu.», «Latvijā trūkst tēvu.», «Sievietēm jātiek ar visu galā pašām.» Daļa vīriešu jūtas sieviešu apspiesti. Daļa sieviešu jūtas vīriešu apdraudētas. Psihoterapeita kabinetā sievietes stāsta, ka nav iespējams atrast labu vīrieti. Turpretī vīrieši bieži pārdzīvo, ka nav pietiekami varoši un ļoti baidās no sieviešu kritikas.

Ja nedaudz pārspīlējam, sanāk tā, ka sievietes skatās uz vīriešiem un secina, jā, ļoti bēdīgi, te nav neviena īsta vīrieša... Bet vīrieši jūtas pazemoti un atraidīti: varbūt jāizvēlas cita sieviete, vai jāaiziet ar draugiem iedzert...

Atgriežamies pie realitātes. Auguši vienā sabiedrībā, vīrieši un sievietes ir apmēram līdzīgi. Katram dzimumam ir savas stiprās un vājās puses, to nosaka fizioloģija. Sievietes var barot bērnu ar krūti. Vīrieši ir fiziski stiprāki, labāk saprot tehniskas lietas. Taču abi dzimumi ir vienlīdz gudri, emocionāli un labi.

Protams, pastāv daudz destruktīvu programmu un mītu, kas sagrauj attiecības, sakūda vienu partneri pret otru, rada bezgalīgu cīņu un mērīšanos starp abiem.Manuprāt,mēs katru dienu katrs varam kaut ko darīt, lai uzlabotu attiecības un savu dzīvi. Nekad neiestāsies stāvoklis, kad viss ir atrisināts, laime pilnīga uz visiem laikiem. Katru dienu sevi jāpieskata un jākoriģē, tāpat kā katru dienu jātīra zobi un jāveic fiziskas aktivitātes. Tāpat ir jāpieskata destruktīvās programmas sevī. To var salīdzināt arī ar nezāļu ravēšanu vai tomātu laistīšanu. Katram jāatrod sava veiksmīgā domāšana un efektīvā rīcības taktika.

Piedāvāju dažus priekšlikumus, kā cīnīties ar destruktīvajiem mītiem.Tie nav domāti kā absolūtā patiesība, kā visiem tagad būtu jādomā vai jādara, bet vairāk paredzēti apdomāšanai, diskusijai, attīstības rosināšanai.

Priekšlikumi abiem dzimumiem!

1. Aktīvi piedalieties attiecībās. Mācieties izteikt savu domu. Nevajag sevi apspiest un ciest. Nevajag arī visu uzreizizgāzt uz otru cilvēku. Komunikācija jāmācās visu dzīvi, katru dienu.

2. Abi partneri ir vienlīdz vērtīgi. Būs kārdinājums domāt, ka esat labāks/labāka – nepadodieties tam, tā ir augstprātība, kas sagrauj attiecības un saindē ar viltus varenību. Ja domājat, ka esat sliktāks, neticiet šīm domām. Tā ir sevis noniecināšana un pazemošana, ar ko aktīvi jācīnās.

3. Mūsdienās lomas starp dzimumiem var sadalīt ļoti elastīgi. Nav jādara, kā citi uzskata par pareizu. Jūs paši varat atrast savu vislabāko sadarbības modeli.

4. Ir normāli, ka ir patīkami brīži un grūti brīži vai pat smagas krīzes. Tāda ir dzīve. Tas nenozīmē, ka kāds ir labs vai slikts. Krīzes jāmācās pārvarēt.

5. Nebaidieties kļūdīties. Kļūdīšanās ir daļa no dzīves.

Idejas vīriešiem!

1. Ja mājās ir grūtāk nekā darbā vai ar draugiem, tas nenozīmē, ka viss ir slikti. Vissvarīgākajās attiecībās bieži rodas arī vislielākās problēmas. Tas ir normāli.Jūs noteikti tiksiet ar to galā. Nesteidzaties ar risinājumiem un secinājumiem.

2. Attiecībās bieži nevajag neko darīt. Svarīgāk ir būt kopā.Piemēram, ja sieva saka: «Tu ilgi strādā, man tevis pietrūkst,» tas nenozīmē, ka viņazāģē vai ka jums būtu kaut kas jāmaina. Sievai vajag, lai jūs viņu dzirdat. Ja viņa runā un jūs to dzirdat, jūs jau esat ar sievu kopā, un tas ir tieši tas, kas viņai bieži ir vajadzīgs – būt vairāk kopā. Jūs pat varat apliecināt, ka dzirdat sievas teikto. Varbūt var teikt: «Jā, es arī negribētu sēdēt viens.» Varbūt nākamajā dienā varat atsūtīt īsziņu kā uzmanības apliecinājumu.

3. Nebaidieties no pārmetumiem un kritikas. Otram cilvēkam kaut kas patīk, un tikpat daudz kaut kas var nepatikt. Pārmetums nenozīmē, ka nemīl vai neciena. Pārmetums var nozīmēt, ka otram ir grūti. Vai tev bija grūta diena? Jūsu sievai un bērniem jūs esat ļoti vajadzīgs, lai cik dusmīgi un satraukti viņi nebūtu. Bieži sievas pārmetumiem ir pamats. Varbūt nav grūti kaut ko arī pamainīt?

4. Ja attiecībās kaut kas nepatīk pašam, jārunā!Svarīgs ir pats komunikācijas process – tas rada dzīves saturu un jēgu. Negaidiet, ka situācija ātri atrisināsies jums par labu. Nekļūstiet atkarīgs no vēlamā rezultāta. Varbūt kaut kas var izmainīties pēc kāda laika vai kā kompromisa variants.

5. Attiecībās bieži nav tā, kā gribas. Bērns naktī mostas – jāiztur. Sieva negrib seksu, tad kad jūs gribat – jāiztur. Pieaugušo dzīvē daudzas mūsu vēlmes netiek piepildītas, un tas ir normāli. To var pieņemt un izturēt. Ja mēs ļaujam vaļu alkatībai un prasām no dzīves un apkārtējiem vēl un vēl, mēs kļūstam atkarīgi no savas alkatības un iznīcinām paši sevi. Vairāk naudas, vairāk varas, vairāk sasniegumu var dzīt cilvēku izdegšanā līdz pat nāvei. To redzam, kad iet bojā jauni vīrieši.

Idejas sievietēm!

1. Nav jābūt stiprai un visu varošai. Tāds nevar būt neviens. Tā ir varena sevis apmānīšana. Viena no svarīgākajām varēšanām, ko būtu vērts attīstīt, ir komunikācija un attiecību veidošana. Attiecībās mēs esam ievainojami, bet var iemācīties ar to tikt galā. Jo vairāk pietiekoši labu attiecību, jo cilvēks laimīgāks. Varēšana tikt galā vienai noved izolācijā un padara nelaimīgu.

2. Mīliet sevi un savu vīrieti. Ja viņš jutīs, ka jūs par viņu priecājaties, skatāties uz viņu kā labu, spējīgu cilvēku ar attīstības potenciālu, tas stimulēs viņu augt. Ja domāsiet, ka jūsu vīrietis ir slikts, vājš – tas kavēs viņa attīstību un graus jūsu abu attiecības.

3. Priecājieties, ievērojiet pozitīvo, ko dara jūsu vīrietis. Abiem būs vairāk prieka.

4. Nevajadzētu savu vīrieti salīdzināt ar citiem, ne skaļi, ne savā prātā – cits vairāk pelna, cits ir tievāks un gudrāks. Šajā gadījumā jūs noniecināt ne tikai vīrieti, bet arī sevi, savas attiecības, savu izvēli.

5. Centieties sabalansēt savas lomas: mamma, sieva, kolēģe, sieviete, meita, draudzene...Pastāv risks pārvērsties par visvareno mammu un pazaudēt citas lomas. Visvarenās mammas loma rada toksisku atkarību, tāpēc jāpiestrādā pie citām lomām, lai sevi līdzsvarotu. Visveselīgāk ir dinamiski mainīt lomas.

/ psihoterapijasprakse.lv /

VEIKSMES APMĀTIE...

Esmu novērojis, ka arvien vairāk cilvēku zaudē veselo saprātu, ģenerē trakas idejas un visi kopā tic tām, aizmirstot parūpēties paši par sevi un viens par otru. Tiek izplatīta un vairota maniakāla ideja, kura ir pilnīgi nereāla, tomēr visi cenšas toīstenot, kamēr izdeg, saslimst, iedzīvojas depresijā vai populārajā veģetodistonijā, sagrauj savas attiecības un savu dzīvi.

Apsēstība ar finansiālu labklājību un patērēšanu.

Ja paskatāmies reklāmas, rodas iespaids, ka mūsu ideāls ir pilnīgi traks vai infantils cilvēks, jo viņš ir absolūti laimīgs, nopircis matraci vai pareizos makaronus. Cits staro laimē par iegūto ātro kredītu un aicina pārējos pievienoties leiputrijai. Ja kaut nedaudz ieslēdzam veselo saprātu, saprotam, ka ne ātrie kredīti, ne makaroni laimi nerada. Nav pierādījumu par laimes pieauguma atbilstību finansiālo ienākumu pieaugumam. Izpētīts, ka nabadzībā cilvēks ir nelaimīgs, taču, sasniedzot noteiktu ienākuma līmeni, laimīgums vairs nepalielinās proporcionāli ienākumu pieaugumam. Parādās arī jaunas tendences – jaunieši vairs nesteidzas pirkt dzīvokļus vai krāt naudu.

Apmātība ar jaunību un tievumu.

Šķiet diezgan nožēlojami, ka sievietei jebkurā vecumā jāizskatāsdivdesmitgadīgai, slaidai, līdzīgai modelei. Tie ir apsēstības modeļi, kādiem visiem jābūt. Ja neesi sevi samodelējis pēc pareizā parauga, ir ciešanas, jo visi taču grib redzēt tevi jaunu un slaidu. Pamēģiniet apaļīgai sievietei pateikt, ka viņa tāda apaļa jums patīk! Viņa uz jums skatīsies kā uz perversu, ne visai gudru tipu, vai labākajā gadījumā kā uz draugu, kurš negrib viņu sāpināt. Saprotams, ka Džordžam Klūnijam viņa tāda apaļa nepatiktu, bet tam taču nav nozīmes. Vai tā nav apmātība?

Maniakāla apmātība ar laimi.

Mūsdienās ir moderni tirgot laimi. Dažādi lektori piedāvā īsus un efektīvus kursus, kas iemācīs būt laimīgam. Turklāt rodas iespaids, ka paši lektori un auditorija tic, ka ir iespējama nepārejoša laime, ja vien tiek pielietota pareizā metodika. Vai tā nav apmātība? Katrs taču zina, ka dzīvojot dzīvi, neviens navkatru brīdi, katru mirkli juties laimīgs. Taču, ja jau feisbuksir pilns ar laimes vēstītājiem un cilvēkiem, kas apliecina nepārejošas laimes esamību, tad varbūt, ka nākamā metodika, nākamā lekcija, nākamā meditācija, apzinātība, reliģija, psihoterapija... dos kāroto nepārejošo laimi.

Apmātība ar veiksmīgumu.

Ja labi mācīsies skolā, arī dzīvēieslabi. Ja vari nopelnīt miljonu, esi veiksminieks. Ja vari uzvarēt sacensībās, esi veiksminieks. Turklāt veiksmīgumu, piemēram, labas atzīmes skolā, uzskata par neapšaubāmu mērauklu kaut kam ļoti labam. Arī skolu labums tiek vērtēts pēc skolēnu nopelnītajām atzīmēm. Diemžēl realitātē, jo aizrautīgāk bērns tic šai atzīmju sistēmai, jo lielākas traumas viņš iegūst pēctam. Izrādās, ka veiksmi turpmākajā dzīvē nosaka spēja komunicēt, uzņēmība, kreativitāte, elastība. Katra gaumei ir pieejama sava apmātība. Piemēram, ārsti ir apmāti ar pārmērīgu strādāšanu, palīdzēšanu jeb strādā, kamēr krīt. Biznesmeņi ir apmāti ar pelnīšanu, sportisti ar visaugstāko rezultātu sasniegšanu.Tādu piemēru ir bezgala daudz.

Kādēļ par to satraucos?

Visas iepriekš aprakstītās idejas ir tālu no realitātes. Diemžēl rodas iespaids, ka cilvēki šīm idejām pārsvarā tic un izmisīgi cenšas kļūt veiksmīgāki un laimīgāki. Taču, dzenoties atbilst šiem ideāliem, cilvēks pilnībā pazaudē sevi un parasti nonāk kādā lielā nelaimē. Labas atzīmes nepasargā no vientulības. Biznesmenis, dzenoties pēc peļņas, var pazaudēt ģimeni. Daudzi sportisti,beidzot karjeru, bieži smagi slimo un ātri nomirst. Jo vairāk sieviete ilgojas pēc sapņu prinča, jo grūtāk viņai mīlēt normālu vīrieti.

Mūsu informācijas telpa ir pārbagāta ar dažādām maniakālām idejām. Ja mēs visi tās kultivējam, tas mūs padara ievainojamākus. Tiek bruģēts ceļš izmisumam, neveiksmei, depresijai, veģetodistonijai, jo visas iepriekš minētās maniakālās idejas ilgtermiņā cilvēku padara vājāku. Adaptēties nemitīgi mainīgajā pasaulē cilvēkam palīdz pavisam citas vērtības.

Kādi cēloņi rada un stimulē apmātību rašanos?

Ārējie cēloņi. Tirgus ekonomika. Kapitālisms. Tirgus ekonomika sākotnēji bija paredzēta, lai kalpotu cilvēkam apmainīties ar precēm, labāk dzīvot. Pamazām, kā jebkura sistēma, tirgus ekonomika sāka ekspluatēt cilvēku – tev jāpērk vairāk, tev jāpelna vairāk, tu esi mans vergs. Cilvēki skrien pelnīt, pirkt, aizmirstot par daudzām citām savām vajadzībām. Cilvēks pazaudē saikni ar sevi, viņš vairs nejūt savas vajadzības. Agrāk viņam patika zīmēt un dejot, tas deva lielu gandarījumu. Tagad ir tikai darbs, mājas, darbs un nekam citam nav laika, un arī negribas. Ekonomika ir pabarota, cilvēks ir pazudis. Cilvēkam tiek solīta leiputrija. Uz leiputriju tad arī jāskrien. Ja visi skrien, arī man jāskrien. Ja viss bars kaut kur skrien, man arī jāskrien. Tā ir ļoti spēcīga bioloģiska programma.

Iekšējie cēloņi. Iedomāta visvarenība. Es varu sasniegt vairāk, vēlvairāk, vēl vairāk. Es esmu vislabākais. Es esmu neievainojams. Manām iespējām nav robežu. Es zinu, kas ir labi, kas ir slikti. Es esmu pasaules centrs. Manas vajadzības ir vissvarīgākās. Citiem ar mani jārēķinās.Šī ir ļoti dziļa un neizdzēšama bioloģiska programma, taču šīm egoistiskajām izjūtām un interpretācijām nav nekāda sakara ar realitāti. Apkārt ir miljoni tādu pašu cilvēku ar savu neatkārtojamo es, taču viena cilvēka unikalitāte nevar būt vislabākā, vispareizākā vai vēl kāda vis. Visvarenībai ir iznīcinoša turbulence. To var salīdzināt ar braukšanu reibumā, kad cilvēks pilnā ātrumā ietriecas stabā. Visi noveco, neviens nepaliek mūžīgi jauns – bums stabā! Visi ciešam neveiksmes – bums! Nesanāk kā iecerēts – bums! Piedzīvojam tuvu cilvēku zaudējumu – bums! Neesam paši svarīgākie šajā pasaulē – bums!

Slēptā mazvērtība.Tā nemitīgi klusiņām čukst: tu nekas neesi, tu citiem nepatīc, tevi pametīs, tevi nepamanīs. Šis mehānisms liek ielēkt iedomātajā visvarenībā, lai nejustu savus kompleksus. Savukārt visvarenība stimulē mazvērtību, jo tā nav īsta, bet iedomāta visvarenība.

Idealizācija.Cilvēks domā, ka attiecības var būt bez sāpēm, dusmām un strīdiem. Kādu laiku tas ir iespējams, tad viss izjūk, jo realitātē vienmēr ir negatīvās emocijas, kuras uzkrājoties agri vai vēlu nogremdē kuģi. Ideālais skolotājs vai priekšnieks nemaz tik ideālsnav. Spilgts idealizācijas piemērs ir 2008.gada krīze. Cilvēkiem šķita, ka viss noteikti ies tikai uz augšu. Ja visi tā domā un ņem kredītus, es pilnīgi dabīgi piedalos. Parasti atjēdzamies tikai pēc sāpīga kritiena. Arī idealizācija ir ļoti spēcīga neizdzēšama bioloģiska programma.

Nespēja pārdzīvot zaudējumu. Normālos apstākļos pārdzīvot zaudējumus mācāmies visu dzīvi. Šī programma mūsos ir neaktivētā stāvoklī. Ja trīs iepriekšējās programmas darbojas automātiski ar mežonīgu spēku, tad pie šīs programmas aktivēšanas daudzus gadus rūpīgi jāstrādā. Taču mēs varam iemācīties pārdzīvot zaudējumus un neveiksmes, un tad varam dzīvot šajā pasaulē, pieņemot sevi neperfektu un pasauli netaisnīgu.

Visi minētie mehānismi vairāk vai mazāk, apzinātāk vai neapzinātāk darbojas katrā. Jo varenāks cilvēks vēlas būt, jo tālāk no realitātes viņš dzīvo, jo smagāk kritīs un sasitīsies.

Kā atbrīvoties no apmātības?

Neviens nevar būt brīvs no cilvēka dabas. Nav iespējams sevi atbrīvot no vēlmes būt vislabākajam. Nav iespējams izvairīties no zaudējumiem. Nav iespējams ideāls cilvēks vai ideāla ticība. Taču ir iespējams sadzīvot ar savu bioloģisko nekontrolējamo dabu un ir iespējams nemitīgi mācīties adaptēties mainīgajā ārējā realitātē.

1. Domāt ar savu galvu, un nepakļauties sabiedrībā valdošajām apmātības idejām. Mācos to, kas mani interesē. Mācos tik daudz, cik man vajadzīgs. Attīstu savu radošumu. Ieklausos sevī, kas man patīk, kas nepatīk, kas attīsta, kas grauj. Varu attīstīt savas kompetences, varēšanas, prasmes.

2. Ar citiem cilvēkiem sadarbojos. Esmu vērtība jau tagad, un citicilvēki ir vērtība. Katram var būt atšķirīgs viedoklis, un tas ir normāli.Nevajag cīnīties ar citiem, bet realizēt savas idejas.Pēdējo gadsimtu laikā vardarbība pasaulē mazinās. Vardarbība vairs nav modē. Sadarbība un komunikācija aizvien vairāk palīdz cilvēkam dzīvot modernajā pasaulē. Izpētīts – jo vairāk cilvēks māk veidot pietiekoši labas attiecības, jo laimīgāks dzīvo.

3. Neveiksmes un kļūdas ir normāla dzīves sastāvdaļa.Tās var pārdzīvot, izsāpēt un iet tālāk. Labi ir no kļūdām mācīties, tās labot. Zaudējumus var pārdzīvot. Zaudējot tuvu cilvēku, vienmēr sāp, tas ir normāli. Lai iemācītos izsāpēt zaudējumus, nepieciešama citu cilvēku klātbūtne.

4. Attiecībās vienmēr būs patīkamais un būs arī nepatīkamais. Ar nepatīkamo un grūto var iemācīties tikt galā. Nevienas attiecības nebūs ideālas. Es neesmu vislabākais, es neesmu visgudrākais. Varu kļūdīties, kaut ko nesaprast. Tāpat arī citi.

5. Nekas nav ideāls.

Varu būvēt savu pašvērtējumu. Jāatrod savs ceļš. Apkārt un sevī ir daudz saldu kārdinājumu. Ļoti gribas sevi apmānīt. Ja kaut kas šķiet ideāls, visdrīzāk tas ir pašapmāns. Ja kaut kas šķiet tikai slikti, visdrīzāk tas ir pārmērīgi negatīvs vērtējums.

/ psihoterapijasprakse.lv /