„Mona Liza”. Novērtētais dārgums.

Es te tā īsti laikam neuzstāšos ka mākslas eksperts ( jo tāda neēsmu), lai visos sīkumos izanalizētu pašas gleznas maksliniecisko vērtību . Sanāca tā, ka, „klīstot netā” pa Parīzes tūristu iecienītakajām vietām, „nokļuvu” Luvrā. Loģiski, ka Luvra,  sevi reklamējot, kā pirmo visiem sniedz tieši Leonardo da Vinči šedevru „Mona Liza”. Tad nu mazliet papētīju tuvāk, kā tas nākas, ka tieši šo gleznu, visi kā viens, dēvē par vis, vis, vis...! Tai skaitā arī visdārgāko.
         No glezniecības viedokļa, šī glezna nav neko īpaša! Tas ir renesances laikmetam raksturīgs  sievietes protrets, gleznots ar eļļas krāsām uz papeles koka. Gleznas izmērs – 53 cm plata un 77 cm gara. Šajā laikā tika gleznoti daudzi līdzīgi portreti, kuri izstrādāti līdz pat vissīkākajai detaļai.  Mona Liza ir izstrādāta ļoti detalizēti, gleznojums pat atgādina mozaīku! Mākslinieks interesanti izmantojis ēnojumus, iegūstot šodien tik daudz aprunāto Monas Lizas dīvaino smaidu un spēju, it kā ar acīm sekot mākslas darba skatītājam. Zināms, ka mākslinieks šai gleznai ziedojis ap 10000 stundu savas dzīves, ar lupu rokā veidojot savu šedevru, klājot sīkus, 0,2 – 0,4 mm, otas triepienus. Tiek minēts, ka da Vinči nekad nav uzskatījis, ka šī glezna ir pabeigta. Pat tad, kad to pārdeva Francijas karalim Franciskam I.
         Rodas jautājums, kur tad slēpjas šī, renesances laikmetam tik parastā, mākslas darba vērtība!?
         Kā atskaites punkts šādu mākslas priekšmetu cenas noteiktšanai, ir algoritms, pēc kura vadās izsoļu nami. Patiesībā, cenas veidošanās shēma ir vienkārša - autors, mākslas darba vecums un sabiedrības interese par to.
         Sāksim ar autoru. LEONARDO DA VINČI. ! Zināms, ka savas dzīves laikā (1452. līdz 1519 ) viņš uzgleznojis 15 līdz mūsdienām zināmus darbus Cilvēks, kurš atzīts par visas cilvēces visģeniālāko cilvēku! Viņa IQ ir novērtēts ar 220 ! tas vairākas reizes pārspēj tādus atzītus ģēnijus, kā Ņūtons, Koperniks, Galilejs, pat Einšteins!
  Lūk, daži fakti, kuri liecina par viņa apbrīnojamajām prāta spējām:
·       40 gadus pirms Kopernika Da Vinči rakstīja : „Saule nekustas! Zeme neatrodas Saules apļa un Visuma centrā!”.
·       60 gadus pirms Galileja viņš izteica domu, ka ar „lielu palielinamo stiklu” varētu sīkāk izpētīt Mēnesi, planētas un zvaigznes!
·       200 gadus pirms Ņūtona   Leonardo, nekā nezinadams par gravitāciju, rakstīja, ka „katrs svars liecas krist uz centra pusi pa iespējami īsāko ceļu, kādēļ tās mūžigi nav noturamas gaisā. Tādēļ Zemei ir jābūt sfēriskai!”.
·       400 gadu pirms Darvina viņš paziņoja, ka cilvēks pieskaitāms tai pat dzīvnieku kategorijai, kur pērtiķi un citi primāti un , ka tos atšķir tikai mazsvarīgas īpatnības!
Da Vinči pieder neskaitāmi pētījumi un atklājumi botānikā, ģeoloģijā, fizikā un anatomijā! Viņš bija arī slavens arhitekts, tēlnieks un izgudrotājs. Viņš ieviesa automatizācijas procesa jēdzienu. Kā militārais inženieris, tas konstruēja ieročus un tehniku, kuru reālajā dzīvē spēja ieviest tikai 400 gadu pēc viņa!
Daudzi zinātnieki uzskata, ka tieši Leonardo da Vinči attieksme pret zināšanām ir bruģējusi ceļu modernajai zinātniskajai domāšanai!
         Lūk, kāds vīrs ir Monas Lizas autors! Apbrīnojami!
 
         Par gleznas Mona Liza vecumu ( 503 gadi ) mākslas zinātnieku vidū nav daudz domstarpību! Vairums uzskata, ka šis darbs tapis laikā no 1503.gada pavasara līdz 1516. gadam. Neilgi pēc tam, gleznu iegādājās Francijas karalis Francisks I. No tā laika tad arī Mona Liza atrodama Francijā. No 1797 gada tās mājvieta ir Luvra Parīzē. Mani mēģinājumi atrast tīmeklī kādu norādi par to, cik Francisks I samaksājis par gleznu māksliniekam, pagaidām, diemžēl, ir nesekmīgi. 
        
         Tālāk par sabiedrības interesi!
         Līdz 1911 gadam, Mona Liza neizraisīja īpašu interesi sabiedrībā. Tā vairāk piesaistīja mākslas zinātniekus, neizceļot to  līdztekus citām  da Vinči gleznām.
         1911 gadā kāds Luvras muzeja darbinieks, psihiski nevesals Itāļu izcelsmes mākslinieks   Vinčenco Perudža, gleznu nozaga. Dienā noslēpies kādā no slotu skapjiem, tas nogaidīja muzeja slēgšanu, nozaga  gleznu un, neviena netraucēts, pameta ēku. Šo zādzību   neatklāja līdz  nākamās dienas rītam, kad vietā, kur glezna karājās pēdējos 5 gadus, tika ieraudzīts tukšums. Tika izsaukti apsargi, taču tie norādīja, ka uzskatījuši – glezna tikusi bildēta reklāmas nolūkiem.   Nekādas fotografēšanas nebija plānotas un Luvras muzejs tika aizvērts uz nedēļu, lai veiktu meklēšanas darbus. Šajā laikā tika izmeklētas vairākas versijas, pat Pablo Pikaso tika uzaicināts uz nopratināšanu, saistībā ar zādzību, jo viņa draugs , franču dzejnieks Gijoms Apolinērs, kurš iepriekš bija novēlējis Luvras muzejam "nodegt līdz pamatiem" tika turēts aizdomās   un norādīja uz Pikaso iespējamo vainu. Tomēr tā nebija taisnība un abi tika atbrīvoti.
         Zaglis nozagto gleznu nogādāja Itālijā, kur to glabāja divus gadus. Zināms, ka Vinčenco Perudža zādzību veicis, lai it kā īstenotu savu misiju atgriezt Monu Lizu Itālijai. Vēlāk gan kļuva zināms, ka, iespējams, viņš palīdzējis kādam savam draugam māksliniekam, kurš izveidojis sešus gleznas viltojumus, kurus vēlāk centies pārdot ASV, kamēr orģināls atradās Eiropā. Lai nu kā, Perudža, noturējis gleznu divus gadus savā dzīvoklī, zaudējis pacietību, mēģināja pārdot to Florences muzeja vadītājam un tika pieķerts.
         Glezna divas nedēļas tika izstādīta Florencē un pēc tam atgriezās Francijā Luvrā. Zaglis, lai arī par šo noziegumu tika iesēdinats cietumā uz pusgadu, kļuva par gandrīz vai visas Itālijas varoni! Kā nekā, bet itāļi visai pamatoti uzskatīja, ka Vinčenso Perudža tikai centās Itālijai atgriezt to, kas tai pieder!
         Pēc šī notikuma Monas Lizas popularitāte tikai pieaug! Tiek veikti visdažādākie pētījumi, meklētas sensācijas, izdarīti vispārsteidzošākie secinājumi! Daudz šķēpu lauzts par to, kas ir gleznā attēlotā sieviete! Versijas ir cita par citu interesantākas, sākot no tā, ka tas ir savdabīgs paša mākslinieka pašportrets līdz pat domai, ka tā ir mākslinieka māte. 2005 gadā zinātnieki tomēr atzina, ka sieviete, kas attēlota gleznā ir 1479 gadā dzimusī Liza del Džokondo, kura cēlusies no itāļu Gerardīnī dzimtas. Florences audumu un zīda tirgotājs Frančesko del Džokondo 1503.gadā pasūtīja savas sievas portretu māksliniekam, par godu viņu otrā bērna nākšanai pasaulē. Interesants ir fakts, ka gleznas pilnais nosaukums ir  Ritratto di Monna Lisa del Giocondo ( Līzas Gerardīni, Frančesko del Džokondo sievas, portrets).
          Der pieminēt vēl dažus faktus. Piemēram, autors šo darbu nav parakstījis. Atklāts, ka Monas Lizas portrets uzgleznots virsū kādam citam portretam. Tāpat daudz interesanta var atrast par to, kas ir vai nav redzams gleznas fonā, ar ko sirgusi attēlotā sieviete utt. Katrā gadījumā Monas Lizas smaids slēpj sevī noslēpumus visām gaumēm.
         Pateicoties šiem faktiem, Mona Liza šodien ir visvairāk apsargātais mākslas prieksmets pasaulē. Telpa, kura Luvrā izveidota speciāli šai gleznai, muzejam izmaksāja 7 miljonus eiro. Lai arī tiek sludināts, ka šo gleznu neviens neņemas apdrošināt, tā ir apdrošināta 1962.gadā par summu, kura, ņemot vērā inflāciju, atbilst aptuveni 820 miljoniem eiro.  Tas ir augstākais jebkad novērtētais gleznas apdrošināšanas gadījums. Monu Lizu ik gadu apskata vidēji 8 miljoni Luvras muzeja apmekletāji. Pēc tam, kad vairāki skatītāji centušies gleznu sabojāt, uzlejot tai skābi, metot ar akmeni un pat keramikas krūzīti, skatītāji šodien Monu Lizu var apskatīt no aptuveni četru metru attāluma, aizsargātu ar speciālu necauršaujama stikla kubu un ciešā apsargu uzraudzībā!
 

P.S. Manā iepriekšējā rakstā par “Rozā Panterām” jau minētais muzeju drošības tīkla un lielu apmēru zādzības analītiķis Dzonatans Sazonofs, savā 2012.gada ziņojumā citu starpā min, ka pēdējais viņa fiksētais ”Monas Lizas” zagšanas mēģinājums ir bijis novērtēts 7 miljardu eiro apmērā. ( the Guardian ). 

Nav komentāru

Komentēt