visiempatiks - Jaunumi

Tue, 30 Jul 2019 20:13:00 +0000

Citāts

Fri, 26 Jul 2019 19:45:00 +0000

VALPURĢU NAKTS...

Wed, 01 May 2019 12:02:00 +0000

Ģermāņu un skandināvu mitoloģijā Valpurģu nakts tika svinēta kā mēness svētki pirmajā pilnmēness naktī starp pavasara un vasaras saulgriežiem. Vēlākās tradīcijās par Valpurģu nakti tika dēvēta nakts no 30. aprīļa uz 1. maiju, kad raganas Bloksbergas (Brocken) kalnā svinot svētkus.

Viduslaikos šajā naktī tika atzīmēti svētās Valpurgas (Walpurga/Walburga) svētki. Ķelti 1. maijā svinēja Beltanes/ Beltines svētkus par godu uguns dievam Belenam/Beltinam. Tā bija viena no gada svarīgākajām svētku dienām, kad tika svinēta pavasara sākšanās, kad zeme atkal mostas dzīvei.

Arī ģermāņi pazina līdzīgus pavasara svētkus, ko atzīmēja, priecājoties, kurinot ugunskurus un izjautājot par nākotni „viedās sievas” (Hagazussen), kuras bija kā starpnieces starp cilvēkiem un garu pasauli.

Ieviešot kristietību, agrākās tradīcijas tika noliegtas kā pagāniskas muļķības un viedās zintnieces (Hagazussen) tika pārdēvētas par raganām (Hexe) – ļaunuma sievišķo iemiesojumu.

Dažādu tautu senajās tradīcijās redzams, ka 1. maija naktī veikti dažādi auglības veicināšanas rituāli, kas ar laiku sajaukušies ar vēlākajiem priekšstatiem par aizsargāšanos pret raganu kaitējumiem.

Ģermāņu tautu tradīcijās zemnieki šajā naktī aizsargāja savu sētu no kaitējumiem ar ārā izliktām slotām un Maija kokiem/krūmiem. Maija koks, kas parasti bija bērzs, bija vienlaikus gan auglības simbols, gan arī Pasaules koka modelis. Uz Valpurģa nakti tika no meža atnesti Maija koki un novietoti sētā – visbiežāk mājas priekšā. Ciema vidū tika dejots ap Maija koku. Šis koks simbolizēja dabas auglības spēku, kas tiek sniegts arī cilvēkiem. Pirms kristietības ienākšanas uz laukiem notika rituāli mīlas akti, kas pārnesa cilvēka auglības spēku uz aramzemi.

Daudzas pavasara svētku tradīcijas saistītas ar jauniem pāriem, kuri simboliski pārstāv cilvēku kopību. Gājiens starp diviem Valpurģu ugunskuriem ir attīrošs un aizsargā no slimībām. Vēl šodien dažviet Vācijā tiek turpināta tradīcija ar raganu uguskuriem, kas ir šo seno tradīciju atspulgs. Viduslaikos senās tradīcijas tika aizliegtas kā pagāniskas un tādēļ gandrīz pilnībā izzudušas.

Skandināvu mitoloģijā ragana (heks) ir ļoti sena mitoloģiska būtne, kas var būt abu dzimumu, bet biežāk gan redzama kā sieviete. Tā pārstāv seksualitāti un bīstamu seksuālās pievilkšanas spēku. Senajās skandināvu sāgās ragana attēlota jājam uz vilka ar čūsku grožiem. Čūska apliecina raganas varu pār potenci, bet vilks simbolizē raganas varu pār dzīvniecisko daļu cilvēkā. Šajos priekšstatos arī vecmāte jeb bērnu saņēmēja tika uzskatīta par raganu, kas var izburt veselu bērnu no sievietes vēdera vai arī ļaut sievietei un bērnam mirt. Ragana vietām simbolizēja arī neizprotamo ļaunumu, tāpēc saulgriežu ugunskuros tika dedzinātas simboliskas lelles-raganas, lai no tā atbrīvotos.

Sākotnējie priekšstati par raganas būtību un Valpurģu nakts nozīmi ir deformēti viduslaikos raganu prāvu laikā un šodien daudzviet Eiropā pilnībā aizmirsti. Valpurģu nakts (Walpurgisnacht) – vācu raganu folklorā – vislielākie pagānu auglības svētki un viens no galvenajiem raganu sabatiem. Valpurgu nakts ir tas pats, kas Beltains jeb maija vakars, un tos svin 30. aprīļa naktī par godu plaukstošajam pavasarim. Valpurģu nakts asociējas ar Svēto Valpurģi, Vimburnas klostera mūķeni Anglijā, – viņa 748. gadā devusies uz Vāciju ar nodomu dibināt tur klosteri. Viņa mirusi 777. gada 25. februāri Haidenheimā. Viņa bija ārkārtīgi populāra, un strauji izveidojās viņai veltīti kulti. Romas katoļu martiroloģijā viņas svētku diena ir 1. maijs. Viduslaikos uzskatīja, ka Valpurģu naktī raganas dzīro visā Vācijā, Nīderlandē un Skandināvijā. Raganas sēdās uz slotām un lidoja uz kalnu galotnēm, kur nodevās nevaldāmām dzīrēm un dejošanai un kopojās ar dēmoniem un velnu. Montegju Samerss darbā The History of Witchcraft and Demonology (1926) sacījis: «Zemnieki ticēja, ka Somijā nebija tādas kalna virsotnes, kur aprīļa pēdējās dienas pusnaktī nepulcētos dēmoni un burvji.» Vācijā Brokena kalns Harca kalnu masīvā bija visievērojamākā vieta, kur norisinājās raganu sabati. Harca kalni atrodas mežonīgā apvidū Ziemeļvācijā -izslavēto raganu saietiem piemērotā vietā. Ticība sabatiem bija tik izplatīta, ka 18. gadsimtā zīmētās Harca kartēs gandrīz vienmēr bija attēlotas raganas uz slotaskātiem dodamies vienā virzienā – uz Brokenu. Svētā Valpurģe bijusi maiga sieviete, kuras dzīve bijusi svētuma apdvesta. Tomēr svētki, kas nes viņas vārdu, tāpat kā citi raganu svinēti sabati, saistījās ar velnišķīgām izdarībām. Mūsdienu Pagāni un Raganas atzīmē šos svētkus ar tradicionālo dejošanu, rituāliem un dzīrošanu, bet nevienam no šiem pasākumiem nav nekāda sakara ar velnu. Latvijā – Ūsiņš, Skandināvijā un ģermāņu tradīcijās – Valpurģu nakts un Maija diena, Ķeltu tradīcijā – Beltains.

„Mona Liza”. Novērtētais dārgums.

Sun, 07 Apr 2019 10:01:00 +0000

Es te tā īsti laikam neuzstāšos ka mākslas eksperts ( jo tāda neēsmu), lai visos sīkumos izanalizētu pašas gleznas maksliniecisko vērtību . Sanāca tā, ka, „klīstot netā” pa Parīzes tūristu iecienītakajām vietām, „nokļuvu” Luvrā. Loģiski, ka Luvra, sevi reklamējot, kā pirmo visiem sniedz tieši Leonardo da Vinči šedevru „Mona Liza”. Tad nu mazliet papētīju tuvāk, kā tas nākas, ka tieši šo gleznu, visi kā viens, dēvē par vis, vis, vis...! Tai skaitā arī visdārgāko.
         No glezniecības viedokļa, šī glezna nav neko īpaša! Tas ir renesances laikmetam raksturīgs sievietes protrets, gleznots ar eļļas krāsām uz papeles koka. Gleznas izmērs – 53 cm plata un 77 cm gara. Šajā laikā tika gleznoti daudzi līdzīgi portreti, kuri izstrādāti līdz pat vissīkākajai detaļai. Mona Liza ir izstrādāta ļoti detalizēti, gleznojums pat atgādina mozaīku! Mākslinieks interesanti izmantojis ēnojumus, iegūstot šodien tik daudz aprunāto Monas Lizas dīvaino smaidu un spēju, it kā ar acīm sekot mākslas darba skatītājam. Zināms, ka mākslinieks šai gleznai ziedojis ap 10000 stundu savas dzīves, ar lupu rokā veidojot savu šedevru, klājot sīkus, 0,2 – 0,4 mm, otas triepienus. Tiek minēts, ka da Vinči nekad nav uzskatījis, ka šī glezna ir pabeigta. Pat tad, kad to pārdeva Francijas karalim Franciskam I.
         Rodas jautājums, kur tad slēpjas šī, renesances laikmetam tik parastā, mākslas darba vērtība!?
         Kā atskaites punkts šādu mākslas priekšmetu cenas noteiktšanai, ir algoritms, pēc kura vadās izsoļu nami. Patiesībā, cenas veidošanās shēma ir vienkārša - autors, mākslas darba vecums un sabiedrības interese par to.
         Sāksim ar autoru. LEONARDO DA VINČI. ! Zināms, ka savas dzīves laikā (1452. līdz 1519 ) viņš uzgleznojis 15 līdz mūsdienām zināmus darbus Cilvēks, kurš atzīts par visas cilvēces visģeniālāko cilvēku! Viņa IQ ir novērtēts ar 220 ! tas vairākas reizes pārspēj tādus atzītus ģēnijus, kā Ņūtons, Koperniks, Galilejs, pat Einšteins!
  Lūk, daži fakti, kuri liecina par viņa apbrīnojamajām prāta spējām:
·       40 gadus pirms Kopernika Da Vinči rakstīja : „Saule nekustas! Zeme neatrodas Saules apļa un Visuma centrā!”.
·       60 gadus pirms Galileja viņš izteica domu, ka ar „lielu palielinamo stiklu” varētu sīkāk izpētīt Mēnesi, planētas un zvaigznes!
·       200 gadus pirms Ņūtona Leonardo, nekā nezinadams par gravitāciju, rakstīja, ka „katrs svars liecas krist uz centra pusi pa iespējami īsāko ceļu, kādēļ tās mūžigi nav noturamas gaisā. Tādēļ Zemei ir jābūt sfēriskai!”.
·       400 gadu pirms Darvina viņš paziņoja, ka cilvēks pieskaitāms tai pat dzīvnieku kategorijai, kur pērtiķi un citi primāti un , ka tos atšķir tikai mazsvarīgas īpatnības!
Da Vinči pieder neskaitāmi pētījumi un atklājumi botānikā, ģeoloģijā, fizikā un anatomijā! Viņš bija arī slavens arhitekts, tēlnieks un izgudrotājs. Viņš ieviesa automatizācijas procesa jēdzienu. Kā militārais inženieris, tas konstruēja ieročus un tehniku, kuru reālajā dzīvē spēja ieviest tikai 400 gadu pēc viņa!
Daudzi zinātnieki uzskata, ka tieši Leonardo da Vinči attieksme pret zināšanām ir bruģējusi ceļu modernajai zinātniskajai domāšanai!
         Lūk, kāds vīrs ir Monas Lizas autors! Apbrīnojami!

         Par gleznas Mona Liza vecumu ( 503 gadi ) mākslas zinātnieku vidū nav daudz domstarpību! Vairums uzskata, ka šis darbs tapis laikā no 1503.gada pavasara līdz 1516. gadam. Neilgi pēc tam, gleznu iegādājās Francijas karalis Francisks I. No tā laika tad arī Mona Liza atrodama Francijā. No 1797 gada tās mājvieta ir Luvra Parīzē. Mani mēģinājumi atrast tīmeklī kādu norādi par to, cik Francisks I samaksājis par gleznu māksliniekam, pagaidām, diemžēl, ir nesekmīgi.

         Tālāk par sabiedrības interesi!
         Līdz 1911 gadam, Mona Liza neizraisīja īpašu interesi sabiedrībā. Tā vairāk piesaistīja mākslas zinātniekus, neizceļot to līdztekus citām da Vinči gleznām.
         1911 gadā kāds Luvras muzeja darbinieks, psihiski nevesals Itāļu izcelsmes mākslinieks   Vinčenco Perudža, gleznu nozaga. Dienā noslēpies kādā no slotu skapjiem, tas nogaidīja muzeja slēgšanu, nozaga gleznu un, neviena netraucēts, pameta ēku. Šo zādzību   neatklāja līdz nākamās dienas rītam, kad vietā, kur glezna karājās pēdējos 5 gadus, tika ieraudzīts tukšums. Tika izsaukti apsargi, taču tie norādīja, ka uzskatījuši – glezna tikusi bildēta reklāmas nolūkiem.   Nekādas fotografēšanas nebija plānotas un Luvras muzejs tika aizvērts uz nedēļu, lai veiktu meklēšanas darbus. Šajā laikā tika izmeklētas vairākas versijas, pat Pablo Pikaso tika uzaicināts uz nopratināšanu, saistībā ar zādzību, jo viņa draugs , franču dzejnieks Gijoms Apolinērs, kurš iepriekš bija novēlējis Luvras muzejam "nodegt līdz pamatiem" tika turēts aizdomās   un norādīja uz Pikaso iespējamo vainu. Tomēr tā nebija taisnība un abi tika atbrīvoti.
         Zaglis nozagto gleznu nogādāja Itālijā, kur to glabāja divus gadus. Zināms, ka Vinčenco Perudža zādzību veicis, lai it kā īstenotu savu misiju atgriezt Monu Lizu Itālijai. Vēlāk gan kļuva zināms, ka, iespējams, viņš palīdzējis kādam savam draugam māksliniekam, kurš izveidojis sešus gleznas viltojumus, kurus vēlāk centies pārdot ASV, kamēr orģināls atradās Eiropā. Lai nu kā, Perudža, noturējis gleznu divus gadus savā dzīvoklī, zaudējis pacietību, mēģināja pārdot to Florences muzeja vadītājam un tika pieķerts.
         Glezna divas nedēļas tika izstādīta Florencē un pēc tam atgriezās Francijā Luvrā. Zaglis, lai arī par šo noziegumu tika iesēdinats cietumā uz pusgadu, kļuva par gandrīz vai visas Itālijas varoni! Kā nekā, bet itāļi visai pamatoti uzskatīja, ka Vinčenso Perudža tikai centās Itālijai atgriezt to, kas tai pieder!
         Pēc šī notikuma Monas Lizas popularitāte tikai pieaug! Tiek veikti visdažādākie pētījumi, meklētas sensācijas, izdarīti vispārsteidzošākie secinājumi! Daudz šķēpu lauzts par to, kas ir gleznā attēlotā sieviete! Versijas ir cita par citu interesantākas, sākot no tā, ka tas ir savdabīgs paša mākslinieka pašportrets līdz pat domai, ka tā ir mākslinieka māte. 2005 gadā zinātnieki tomēr atzina, ka sieviete, kas attēlota gleznā ir 1479 gadā dzimusī Liza del Džokondo, kura cēlusies no itāļu Gerardīnī dzimtas. Florences audumu un zīda tirgotājs Frančesko del Džokondo 1503.gadā pasūtīja savas sievas portretu māksliniekam, par godu viņu otrā bērna nākšanai pasaulē. Interesants ir fakts, ka gleznas pilnais nosaukums ir Ritratto di Monna Lisa del Giocondo ( Līzas Gerardīni, Frančesko del Džokondo sievas, portrets).
         Der pieminēt vēl dažus faktus. Piemēram, autors šo darbu nav parakstījis. Atklāts, ka Monas Lizas portrets uzgleznots virsū kādam citam portretam. Tāpat daudz interesanta var atrast par to, kas ir vai nav redzams gleznas fonā, ar ko sirgusi attēlotā sieviete utt. Katrā gadījumā Monas Lizas smaids slēpj sevī noslēpumus visām gaumēm.
         Pateicoties šiem faktiem, Mona Liza šodien ir visvairāk apsargātais mākslas prieksmets pasaulē. Telpa, kura Luvrā izveidota speciāli šai gleznai, muzejam izmaksāja 7 miljonus eiro. Lai arī tiek sludināts, ka šo gleznu neviens neņemas apdrošināt, tā ir apdrošināta 1962.gadā par summu, kura, ņemot vērā inflāciju, atbilst aptuveni 820 miljoniem eiro. Tas ir augstākais jebkad novērtētais gleznas apdrošināšanas gadījums. Monu Lizu ik gadu apskata vidēji 8 miljoni Luvras muzeja apmekletāji. Pēc tam, kad vairāki skatītāji centušies gleznu sabojāt, uzlejot tai skābi, metot ar akmeni un pat keramikas krūzīti, skatītāji šodien Monu Lizu var apskatīt no aptuveni četru metru attāluma, aizsargātu ar speciālu necauršaujama stikla kubu un ciešā apsargu uzraudzībā!

P.S. Manā iepriekšējā rakstā par “Rozā Panterām” jau minētais muzeju drošības tīkla un lielu apmēru zādzības analītiķis Dzonatans Sazonofs, savā 2012.gada ziņojumā citu starpā min, ka pēdējais viņa fiksētais ”Monas Lizas” zagšanas mēģinājums ir bijis novērtēts 7 miljardu eiro apmērā. ( the Guardian ).

📌 PAMATPRINCIPI, KAS JĀIEVĒRO, PLĀNOJOT ATSLODZES DIENAS 📌

Thu, 04 Apr 2019 11:24:00 +0000

* Neplāno divas atslodzes dienas vienu pēc otras!
Pirmdiena, ceturtdiena vai otrdiena, piektdiena - ir labs variants.
* Atslodzes dienai jābūt veģetārai!
Ja esi visēdāja, tas vispār ir labs princips, ko ieviest ikdienā : nedēļā divas dienas ēd gaļu, divas - zivis, bet divas lai ir veģetāras. Un to vienu pāri palikušo dari, kā vēlies.
* Atceries, ka atslodzes dienas ir domātas tikai veseliem pieaugušajiem!!!
Ne bērniem, pat ne pusaudžiem, ne grūtniecēm un ne cilvēkiem ļoti cienījamos gados!
* Nemokies!
Tev nav par katru cenu kaut kas jāiztur. Atslodzes diena ir tavai labsajūtai, nevis spīdzināšanai. Protams, tas gan nenozīmē atslodzi beigt ar virtuli. Ja gribas ēst, iztvaicē brokoli, izdzer glāzi kefīra.
* Daļēja atslodze ir labs variants, ja šķiet par grūtu sevi ierobežot visu dienu.
Piemēram, ja pēdējā maltīte ir plkst. 16 un pēc tam līdz nākamajām brokastīm, līdz septiņiem rītā, tu vairs neko neēd - sanāk 15 stundu ēšanas pārtraukums. Turklāt lielāko daļu pavadīts miegā, kad nemaz ēst nekārojas.
* Nav vētrs ievērot atslodzi, ja visa diena paiet sliktā omā, viegli līgojoties no bada!

DAŽAS ANEKDOTES SMIEKLU DIENAI !

Mon, 01 Apr 2019 17:31:00 +0000

- Labdien, te portāla „Spoki” žurnālists! Kā jūs sauc? –

-      Jānis –
-      Sakiet, kā jums izdevās izdzīvot, izkrītot pa septītā stāva logu? –
-      ... Jānis... –

Padomju Krievija. Nupat beidzies Otrais Pasaules karš. Pēc ilgaka laika atsākas mācības skolā. Pirmajā stundā klases audzinātaja vēlas uzzināt, ko bērni darījuši kara laikā.
        Annuška:
-      Es palīdzēju hospitāliī kopt ievainotos –
   Skolotāja:
-      Vai, kāda tu malacīte! –
Ivanuška:
-      Es palīdzēju kolhocā! Ar traktoru aru laukus –
Skolotāja:
-      Nu tu esi īsts vīrs! –
Volodja:
-      A es biju frontē, pienesu lādiņus lielgabaliem! –
Skolotāja:
-      Nu, Volodja! Tu esi īsts mūsu dzimtenes varonis! Vai karavīri bija priecīgi, ka tu tiem palīdzēji? Ko viņi tev teica? –
Volodja atbild:
-      Gut, Voldemar, Gut!!!! –

Tikko beidzies karš. Krievu zaldāts atgriežas mājās. Izkāpis no vilciena, tas dodas cauri dzimtajai bērzu birzij, klausās dzeguzes kūkošanā un, smaidīdams, pusbalsī saka:
-      Pazīlē dzeguzīte, cik tad man vēl gadus dzīvot soli! –
No meža atskan:
-      Eins kuku, zvei kuku...feuer!!!!!! –

Šaurs tiltiņš pāri aizai kalnos. Pie tā viena galā stāv ēzelis, bet otrā krievu Zaporožecs. Abi ilgu laiku bļaustās un lamajas, kuram būs prieksroka, pirmajam tikt pāri. Beidzot Zaporožecs neiztur un bļauj:
-      Es taču esmu mašīna, man ir prieksroka!!!! –
Ēzelis iezviedzas:
-      Ja tu esi mašīna, tad es esmu zirgs!!!! –

Kādam tēvam bija trīs dēli – divi gudri, un viens... Laimīgs!

Divi cietumnieki sēž kamerā.
-      Par ko ta tevi iesēdināja? – viens jauta
-      Nu, es tur veikalu netīšam apzagu, kasi iztukšoju. Ko tu tādu nostradaji? –
-      Es darba vetā logu izsitu! –
-      Logu izsiti? Par to takš čokā nebāž! Kur ta tu strādā? –
-      Zemūdenē... -

ADOPCIJAS SKARBĀS PATIESĪBAS. 2 DAĻA.

Sun, 31 Mar 2019 12:27:00 +0000

Pirmajā daļā pievērsos adoptētāju ģimenēm. Precīzāk, pirmajam solim garajā adopcijas procesā, iesnieguma iesniegšanai bāriņtiesā. Lai turpinātu apskatīt šo ģimeņu “piedzīvojumus”, domāju, ka vajadzētu pievērst uzmanību jautājumam, kāpēc mums Latvijā 21 gadsimtā vispār vēl ir bērnunami, aprūpes un krīzes centri bērniem! Otrs jautājums būtu: kapēc tik daudz bērnu aprūpes institūcijās nav juridiski brīvi un nevar tikt adoptēti!
         Par bērna izņemšanu no ģimenes un nodošanu ārpusģimenes aprūpes institūcijās ( bērnunams, krīzes centrs, audžuģimene), lemj bāriņtiesa, kuras piekritības teritorijā ir konstatēta situācija, kad ģimene nav spējīga aprūpēt savu(–us) bērnus. Iemesli var būt dažādi, sākot no vecāku veselības stāvokļa un beidzot ar alkoholismu, narkomāniju un vardarbību pret bērnu. Viss plašais sabiedrības negāciju spektrs! No ģimenes bērnus izņem sakotnēji ar formulējumu “uz laiku”. Tālāk bāriņtiesa skatās, kāda situācija ir ģimenē. Izvērtē tās spēju vai nespēju uzņemties par bērniem atbildību un nodrošināt tiem visu nepieciesamo! Mazums, kas mums te Latvijā var noiet greizi! Parasti krīze pēc īsa brīža atrisinās! Uzlabojas materiālais stāvoklis, atrisinās dzīvesvietas jautājums, tiek atgūta veselība un bērni atgriežas pie saviem vecākiem! Tas ir tas Laimīgais Stāsts !
         Diemžēl, ne visiem bērniem situācija atrisinās. Tad sāk darboties sistēma. Bāriņtiesa sniedz tiesā prasījumu vecākiem atņemt vecāku tiesības. Tiesa, izskatot lietu, ņem vērā visus bāriņtiesas iesniegtos faktus, lemj, vai vecāku tiesības ir atņemamas, vai arī vecākiem ir iespējams dot laiku, lai atrisinātu savas problēmas. Nekas traks tas nav gadījumos, kad vecāki ilgstoši slimo, kad kādu iemeslu dēļ zaudēta pajumte vai materiālais nodrošinājums! Tomēr, parasti jau šīs situācijas ir saistītas ar atkarībām un vardarbību, kuras iet roku rokā! Vai ik mēnesi lasām vai dzirdam TV, ka atkal kādai dzerājmātītei atņem bērnus, ka kāds dzērājtēviņš dauzījis savus mazuļus, ka notikusi seksuāla vardarbība utt.
         Lūk, te arī mēs ieraugām patieso ainu! Alkohols un narkotikas, kam seko nabadzība un vardarbība! Un lai man nemēģina kāds iestāstīt, ka dēļ nabadzības pastāv atkarības un noziedzība! Atkarības, cilvēku nespēja savu dzīvi sakārtot vai , gluži vienkārši, disciplinēt sevi, ir galvenais iemesls tam, ka Latvijā šodien ir bāreņi! Dzīvu vecāku bāreņi! Un tikmēr, kamēr mātei vai tēvam sanāks nauda šnabim, bet nepietiks pamperiem, nekas nemainīsies!
         Tiesiski šis jautājums, manuprāt, ir sakārtots pietiekami labi. Neuzskaitīšu te likumu pantus vai ministru kabineta noteikumu tekstus. Galvenais, ka, iepazīstoties ar tiem, varu droši teikt, ka viss ir pakārtots bērna interesēm, kur kā galvenais vadmotīvs ir iespēja bērnam augt savā bioloģiskajā ģimenē! Krīzes situācijā nonākušajām ģimenem tiek dots laiks, lai sakārtotu dzīvi, tiek sniegta visa iespējamā juridiskā, psiholoģiska un materiālā palīdzība! Bāriņtiesas, pašvaldības, socialie dienesti, savu iespēju robežās palīdz! Vēl neēsmu dzirdējusi, ka kāda krīzē nonākusi ģimene būtu atstāta novārtā. Jautājums te ir tikai viens. Vai šī ģimene to vispār vēlas? Vai alkoholoķe māte vēlas atteikties no šnabja, vai tēvs, kārtējā alkohola vai narkotiku plostā vispār apjēdz, ka bērni ir prom no ģimenes? Domāju, ka 99% gadījumos, tur vairs nebūs Laimīgais Stāsts un par šīem bērniem atbildību nāksies uzņemties aprūpes institūcijām, vai ģimenēm, kuras ir gatavas par tiem parūpēties!
         Vienīgais akmens tiesiskuma dārziņā man metams par situāciju, kura nekādi nav apskatīta likumos. Proti, kad vecākiem, kuriem tiesa ir atņēmusi vecāku tiesības, atkal dzimst bērns. Alkoholiķei, kura, neēsot grūtniecības uzskaitē, lietojot alkoholu, iznesa bērnu. Dzemdē reibumā un jaundzimušais nāk pasaule, saindējies ar alkoholu! Vai tiešām, šādos gadījumos kāds var pieļaut iespēju, ka šī māte nu rūpēsies par mazuli?! Diemžēl, tiesiska regulējuma šādai situācijai nav! Es ar to nedomāju, vai atņemt arī šo bērnu mātei, vai nē! Es domāju par regulējumu, kas kaut kādā veidā vispār nepieļautu, ka tāda situācija atkārtojas! Jā, tiesības ir visiem cilvēkiem vienādas! Arī tiesības palikt stāvoklī un dzemdēt! Bet...! Kā jūs domājat? Ko darīt, kā rīkoties gadījumos, kādu nupat aprakstīju piemērā? Nedrīkstam aizmirst arī to, ka pēc tam, kad bērns tiek atņemts un nodots tālāk ārpusģimenes aprūpē, visas, arī finansiālās saistības, par bērnu uzņemas valsts un sabiedrība, kamēr tā dzērāja (dzērājs), bez jebkādiem materiāliem apgrūtinājumiem, turpinās plostot un “ražot” nākamos bērnunama audzekņus!...
         Lūk, kas mani tracina, domājot par situāciju, kad 21 gadsimta Latvijā, kur jau septiņdesmit piecus gadus nav bijis kara, vēl pastāv bērnunami, kuros mitinās dzīvu vecāku bērni! Ceru, ka arī jūs par to padomāsiet. Kaut mazliet! Kaut īsu brīdi!
         Nākamajā daļā turpināšu adopcijas procesa apskatu!

         Mīlam savus bērnus!

MAĢISKĀ RUTKA ĀRSTĒJOŠĀ DZIRA!!!

Fri, 29 Mar 2019 14:42:00 +0000

* Lai izbaudītu ritka atkrēpojošo darbību, to pārgriež uz pusēm, izdobj vidū berdi, kurā iepilda medu.
* Pēc pāris siltumā pavadītām stundām medus no rutka šūnām būs izvilcis sēra savienojumu, veidojot kopīgu sulu.
* Tādu pašu sulu var iegūt, rutku sagriežot plānās šķēļitēs vai sarīvējot skaidiņās, pēc tam saliekot tās dziļā traukā kārtās ar medu vai cukuru un atstājot ievilkties 5 - 6 stundas.
* Lai atbrīvotu elpošanas ceļus un iegūtu atkrēpojošu efektu, saldeni aso rutka sulu ieteicams lietot pa ēdamkarotei līdz četrām reizēm dienā pieaugušajiem, bērniem pietiks ar pāris tējkarotēm!

IETEIKUMI ČAKLĀM SAIMNIECĒM!

Fri, 29 Mar 2019 14:25:00 +0000

Saglabā vērtīgo!
* Sīpola glabāšanas veids ietekmē tā veselību veicinošas īpašības. Ilgstošai glabāšanai noder stingras formas sīpoli ar sausu un čaukstošu mizu, bez mīkstiem laukumiem.
* Sīpolus jāuzglabā istabas temperatūrā tumšās telpās ar labu gaisa cirkulāciju. Ieteicams sīpolus glabāt pakārtus virtenēs, lai gaiss pakļutu arī zem tiem.
* Sīpolus nedrīkst turēt kopā ar kartupeļiem, jo tie uzsūc kartupeļu mitrumu un sāk bojāties.
* Sagriesti sīpoli ir jāiesaiņo maisiņā vai noslēdzmā kārbā un jāizlieto dienas vai divas laikā, jo vērtīgās vielas tajos noārdās ļoti ātri.
* Nomizotus un sasmalcinātus sīpolus var arī sasaldēt !!! Tomēr šajā procesā tie zaudēs daļu savu aromātisko īpašību.
* Saceptus sīpolus cieši noslēgtā traukā var uzglabāt vairākas dienas, bet šim mērķim nav ieteicams izmantot metāla traukus, jo sīpoli strauji var zaudēt krāsu!

UZMANĪBU - ASS!!!

Fri, 29 Mar 2019 13:56:00 +0000

Lietots pārāk aizrautīgi, ķiploks var izraisīt alerģiskas reakcijas. Ja sasmalcināta ķiploka masa vai sula ilgstoši nonāk ciešā saskarē ar rīkli vai augšējiem elpošanas ceļiem, var tikt izraisīts gļotādas apdegums.
Novēroti arī gremošanas traucējumi - dedzinošas sāpes kuņģī, atraugas, caureja - vai gluži pretēji - aizcietējums, slikta dūša, vemšana, pastiprināta svīšana.
Šo iemeslu dēļ ķiploki nav ieteicami cilvēkiem ar kuņģa čūlu, gastrītu vai citiem gremošanas trakta gļotādas bojājumiem.
Lai mazinātu ķiploka darbību, to ieteicams lietot kopā ar piena produktiem, vislabāk ar biezpienu! Piena olbaltumvielas mazina ķiploka aktīvo kairinošo darbību un pasargā gļotādu no tālākām nepatīkamām izjūtām.
Netieši ir pierādītas ķiploka prettrombozes spējas, tāpēc ļoti liels ķiploku patēriņš ir saistīts ar asiņošanas risku un no ķiploka būtu jāatsakās pirms operācijām! Šis brīdinājums jāņem vērā arī cilvēkiem, kuri lieto asinis šķidrinošus medikamentus - antikoagulantus, aspirīnu, prettrombozes un pretiekaisuma līdzekļus!
Iespējams, ka ķiploks veicina insulīna un cukura līmeņa krišanos asinīs, tāpēc ar ķiplokiem nevajadzētu aizrauties cilvēkiem ar cukura diabētu un hipoglikēmiju.